Es rakstu grāmatu "Vilki" (tas rakstīts profila aprakstā) un te būs pirmā nodaļa, vēl ir prologs bet to nelikšu
Leksija dzinās pakaļ tuklai vāverei. Ēdot vāveri viņa sajuta ne tikai medījuma smaržu, bet arī vilku smaržu. Tie nebija pieauguši vilki, bet gan vilcēni.
Leksija centās saprast no kuras puses nāk smarža. Pēc vairāku minūšu pūlem ieraudzīt vilcēnus, viņa beidzot ieraudzīja divus pūkainus kamoliņus kustamies uz šo pusi.
– Skat! Kas tā tāda? – sīka balstiņa čukstēja.
– Sveiki! Kas jūs esat? – Leksija nedroši jautāja.
– Es esmu Vītolpūka, un šis ir mans brālis Mizaspūka. Kas tu tāda esi?
– Es esmu Leksija.
Mizaspūka kaut ko iečukstēja māsai ausī.
– Kur ir jūsu māte?
– Iebrucēja! Uzbrukumā! – vilcēni rotaļīgi kliedza.
Leksija sākumā nesaprata kas notiek, bet tad arī pievienojās rotaļu kaujai.
Pēc rotāļām un miega visi bija izsalkuši, arī viņa. Bet kur lai atrod medījumu saulrietā, kad tas jau ir paslēpies un salīdis alās?
– Laikam šo saulrietu būs jāiztiek bez ēdamā. Piedodiet! – viņa noteica.
No rīta viņu pamodināja strauji tuvojošies rējieni. Asinis jau sāka ritēt straujāk, gaisā vēdija pieaugušu vilku smārds, daudz vilku.
Tad kāda balss ierējās. – Atdod vilcēnus, zagle!
– Nemūžam! Ja būs nepieciešams, es atdošu dzīvību par vilcēniem! – viņa aizstāvēja vilcēnus.
Mazākais vilks jau bija gatavs mesties kaujā, kad kāda pazīstama balss ierējās. – Pietiek! Neviens neaiztiks manu māsu un manus vilcēnus!
– Tavu m – māsu!? – viens no vilkiem satriekts jautāja.
– Jā, manu māsu.
– Paldies tev Hu... drīzāk Zarāda, – viņa neveikli nomurmināja.
– Nav par ko! Vai tu varētu mums atdot manus vilcēnus?
– Tātad tie ir tavi vilcēni? Vītolpūka, Mizaspūka, panāciet šurp, tēvs jums ir atnācis pakaļ.
Kad mazais vilku bars taisījās doties prom, Leksija nedaudz pakavēja baru.
– Pagaidi, es esmu apdomājusi tavu piedāvājumu pievienoties baram. Es izlēmu pievienoties baram.
– Labi, tad nāc līdzi, bet... tev būs jānomaina savs vārds. Vai tu būsi ar mieru uz mūžu atteikties no sava vārda?
– Jā.
***
Kad bars ieradās atpakaļ apmetnē, tad visi skatieni bija piekalti tikai Leksijai.
– Sveiki! Es skatos, ka esi atvedis uz baru savu māsu, – Alfa viņus sveicināja.
– Jā. Leksij, iepazīsties, šis ir mūsu Alfa Koknags un šis ir Beta Puķdeguns.
– Sveiki! Esmu izlēmusi pievienoties jūsu baram.
– Kā jau Zarāda teica, tev būs jānomaina savs vārds. Vārda došanas ceremonija būs šo saulrietu.
– Sveiks, Zarāda! Vītolpūka, Mizaspūka, es pēc jums tā ilgojos! – viņus sveicināja Ugunsaste nolaizīdama vilcēnus. – Sveika! Lai kas tu arī būtu, esmu pateicīga, ka izglābi manus vilcēnus.
– Nav par ko! Es viņus atradu mežā vienus... drīzāk viņi mani. Mans vārds ir Leksija, – viņa iepazīstināja ar sevi.
– Prieks iepazīties! Es esmu Ugunsaste, Zarādas partnere un Vītolpūkas, Mizaspūkas māte.
– Vai nevēlies kaut ko apēst? – Zarāda aicināja.
– Jā, labprāt, vakar apēdu tikai vāveri, vilcēni arī ir izsalkuši.
Zarāda paķēra zaķi un sadalīja to uz pusēm.
– Kā tu nokļuvi barā un kā tu dabūji savu vārdu? – viņa ieinteresēta pajautāja.
– Kad vēl biju Hugo, satiku vēl vienu vilku, viņa vārds bija Otto. Mēs ātri palikām par labākajiem draugiem. Vienu nakti viņš pazuda, es izmeklēju katru alu, katru koku, bet tā arī neatradu. Tad satiku baru un izlēmu pievienoties, jo vairs man nebija ko zaudēt. Ienākot apmetnē, biju satriekts, jo ieraudzīju Otto, viņš jau bija kļuvis par alfu...
– Piedod, ka pārtraucu, bet kur tagad viņš ir?
– Tagad viņa vārds ir Koknags un viņš ir mūsu bara alfa. Tā kā viņš bija mans labākais draugs un vēl jo projām ir, es dabūju līdzīgu vārdu viņa vārdam. Mana pirmā daļa vārda ir zars, bet viņa – koks. Katram vārdam ir sava vēsture un vārds apraksta arī pašu vilku.
– Vilki un vilcenes, bara sanāksme ir sākusies! – alfa norēja.
– Nāc, tagad būs vārda došanas ceremonija!
– Es ceru, visi jau zina, ka mums ir pievienojusies jauna vilcene, Leksija. Bet atstāt viņas vārdu tāds kāds viņš ir, tas ir pret Debess vilku gribu. Tādēļ es mainīšu viņas vārdu, – Alfa iesāka bara sanāksmi. – Leksij, ar Debess vilku gribu, es tevi ieceļu iesācēju kārtā, no šī brīža tevi pazīs kā... Vētrasilkni!
– Vētrasilknis! Vētrasilknis! – visi sauca viņas vārdu.
– Tev vajadzīgs arī skolotājs. Pūkaste, tev jau sen bija laiks apmācīt iesācēju. Vētrasilkni, tava skolotāja būs Pūkaste!
Pūkaste iznāca priekšā un uzlika zodu uz iesācējas galvas.
– Man tas ir liels gods, pievienoties baram. Paldies, ka pieņēmāt barā!
Pirmie apsveikt ieradās Zarāda un viņa partnere Ugunsaste. Tad nāca arī pārējie, tikai pelēks un melns vilks nenāca viņu apsveikt.
– Pelēkais ir Peļunags un melnais ir Dūnuilknis, abi ir tādi rūgumpodi, – Ugunsaste paskaidroja uzrūcot abiem rūgumpodiem, bet tie viņu ignorēja.
– Peļunagam liekās, ka pasaulē eksistē tikai viņš, – Zarāda pilnībā dusmās vārījās.
– Zarāda, Lauvuspalva, Pūkaste un Vētrasilknis dosies saulrieta patruļā. Bara sanāksme beigusies!
– ES!? Jau pirmajā saulrietā!? Nu labi...
– Miegalāci, nāc šurp! – Zarāda pasauca Lauvuspalvu.
– Jau nāku, – viņš noburkšķēja. – Pat pagulēt nevar...
– Sveika, tu esi Vētrasilknis? Es esmu Lauvuspalva, – viņš aizsapņojies pamāja ar asti.
– Sveiks, jā, es esmu Vētrasilknis.
– Laiks negaida, dodamies patruļā!
Viņi devās iezīmēt robežas gar Tumsas vilku teritoriju.
***
– Stāt, es kaut ko jūtu... iebrucēji! – Pūkaste metās uz iebrucēja pusi.
– Pagaidi! Nē! Tā ir Roze! – Vētrasilknis uzbļāva.
Pūkaste strauji apstājās. – Kas ir Roze?
– Roze ir vilcene kas mit šajos mežos un viņa zīda vilcēnus. Kad vēl nebiju barā, es sagādāju viņai medījumu, lai viņa varētu barot savus vilcēnus.
– Kā jums šķiet vai mums vajadzētu pieņemt viņu barā? – Lauvuspalva jautāja.
– Protams! Pamest vilku bez palīdzības ir pret Debess vilku gribu.
– Es iešu ar viņu aprunāties, – viņa teica. – Roze! Roze, kur tu esi? Tā es, Leksija!
– Es esmu te!
– Roze, es esmu pievienojusies baram un vairāk nevarēšu tev sagādāt ēdamo. Bet ir viena izeja... tev jāpievienojas baram un jāmaina savs vārds.
– Ja nav citas izejas... tad es pievienošos baram.
– Mans vārds tagad ir Vētrasilknis. Zarāda, paņem vienu vilcēnu, Roze pievienosies baram. Lauvuspalva, aizej pavēsti Koknagam jaunumus.
– Kas tu tāda esi, lai izrīkotu?
– Dari ko saka! – Zarāda uzrūca.
– Paldies!
Tā kā Pūkastei nekas nebija jādara, viņa sargāja aizmuguri.
***
– Sveiki, Alfa, – Roze nedroši sveicināja alfu.
– Sveika! – viņu sveicināja. – Vilki un vilcenes, bara sanāksme ir sākusies!
– Nāc!
– Mums ir pievienojusies vēl viena vilcene, tā kā viņa zīda vilcēnus, viņa dosies uz mazuļu migu ar iesāceja vārdu. Kad viņa beigs zīdīt mazuļus, notiks skolotāja došanas ceremonija, – viņš pagriezās pret Rozi. – Roze, ar Debess vilku gribu, es tevi ieceļu iesācēju kārtā, no šī brīža tevi pazīs kā... Atspulgilkni!
– Atsulgilknis! Atspulgilknis! – pārējie gavilēja.
– Vilcēniem vārdus vari izdomāt pati.
– Vai es drīkstu pateikt vilcēnu vārdus visa bara priekšā?
– Tā ir tava izvēle, Atspulgilkni.
Viņa uzkāpa blakus alfai un aicināja līdzi visus trīs vilcēnus.
– Bara vilcenes un vilki, ar savu un Debess vilku gribu, Alfas atļauju, es vēlos pavēstīt savu vilcēnu vārdus visa bara priekšā. Vārdi kurus es došu būs īslaicīgi, jo pēc vienas trešdaļas gadalaika viņi kļūs par iesācējiem.
Pelēko vilcēnu pazīs kā... Vanagpūku! Brūno vilcēnu pazīs kā... Zemespūku! Un pelēkbrūno vilcenīti pazīs kā... Medniekpūku!
– Vanagpūka! Zemespūka! Medniekpūka! – visskaļākie sveicieni nāca no Vētrasilkņa, Zarādas, Ugunsastes, Vītolpūkas un Mizaspūkas.
– Bara sanāksme beigusies! – Koknags pabeidza sanāksmi.
– Apsveicu! Liekās tavi vilcēni ir noguruši, laiks doties pie miera.
Zarāda aiztecēja uz migu un ātri vien aizmiga.
– Zarāda, tu esi ieradies, mēs tevi gaidījām, – pelēks vilks noteica.
– Kas noticis? Kāpēc jūs mani gaidījāt?
– Laiskdegun, pasaki viņam.
– Zarāda, mums tev ir vēstījums, klausies, pele izmantos, nagi nogalinās, vilks nenožēlos.
– Ko tas nozīmē? – bet viss jau bija ietinies miglā un Zarāda pamodās.
– Sūnāda! Sūnāda!
– Zemespūka, kas noticis? – Sūnāda izbrāzās no dziednieka migas.
– Alfa ir sasirdzis! Viņam ir slikti! – Zemespūka sauca.
– Zemespūka, pamāsē vēderu, es atnesīšu magoņsēklas un kadiķogas.
Lielākā daļa vilku iznāca ārā no migām, lai apskatītos kas par traci notiek. Sūnāda jau traucās uz Alfas migu ar zālītēm mutē.
Sūnāda iebrāzās migā ar vārdiem – Koknag, apēd! Tev paliks labāk. Pārējie pēc kārtas stāvat sardzē!
– Tu neesi alfa! – Dūnuilknis protestēja.
Pirmais pieteicās Baltsvēdra un Ašzobs.
– Naktī sardzē stāvēs tikai viens, – Puķdeguns noskaldīja. – Ar mani saullēkta patruļā nāks Ogvaigs, Zebiekstilknis, Ūdensilknis un Peļunags. Medību patruļu vadīs Zarāda.
– Ar mani medību patruļā nāks Rožuspalva, Pūkaste, Vētrasilknis un Sūnuilknis. Mēs medīsim gar Asins vilku teritoriju.
***
Katrs nomedīja pa vairākām pelēm, vāverei un dažus putnus. Pūkastei un Vētrasilknim pamanījās nomedīt veselu briedi. Dodoties atpakaļ, medību patruļa satika Asins vilku saullēkta patruļu.
– Sveiki, mēs jūs gaidījām, – kāds no Asins vilku patruļas sveicināja medību patruļu.
– Sveiki, kādēļ gaidījāt? – Zarāda norēja sveicienu.
– Mēs vēlamies satikt jūsu alfu, Zossāda padzirdēja, ka Koknags ir sasirdzis, tā kā viņi bija labas paziņas, viņš pavēlēja mums pa ceļam aiznest papildu zālītes.
– Paldies par palīdzību, mēs nogādāsim zālītes alfam, bet mums tagad tiešām jādodas. – Zarāda atvadījās un paņēma zālītes.
– Pagaidat, vai tās tiešām ir zālītes? – Vētrasilknis šaubīgi rūca.
– Kāpēc tu tā šaubies? – skolotāja jautāja.
– Kad vēl biju Leksija, redzēju Peļunagu satiekamies ar vienu no tiem vilkiem. Peļunags nodeva tā saucamo maisiņu ar zālītēm. Ja pareizi saskatīju, tad no maisiņa izkrita sārta oga, – Vētrasilknis paskaidroja.
– Debessceļa ogas... – Pūkaste norūca.
– Kas tās pa ogām?
– Tās ir ogas kuras ieēdot var nomirt. – Rožuspalva paskaidroja.
– Pele izmantos, nagi nogalinās, vilks nenožēlos... – Zarāda nomurmināja.
– Ko tas nozīmē? – Sūnuilknis jautāja.
– Tas ir vēstījums no Debess vilkiem, bet pagaidām es nesaprotu ko tas nozīmē.
Saullēkta patruļa bija atgriezusies reizē ar medību patruļu.
– Sveiki, kurš nomedīja briedi? – Puķdeguns norēja sveicienus.
– Vētrasilknis un Pūkaste.
– Negaidīju tādu rezultātu, īpaši pirmajā medību reizē, – Puķdeguns paslavēja. – Ne visi cīnītāji ir uz tādu spējīgi kur nu vēl iesācējs!
– Puķdegun, man ar tevi jāaprunājas un es nevēlos, lai kāds dzird mūsu sarunu.
– Zarāda, ja tas ir svarīgi, tad ejam, – Puķdeguns aicināja. – Stāsti kas tev stāstāms.
– Redzi šo maisņu, atver to.
– Debessceļa ogas!?
– Jā, tās mums iedeva Asins vilku patruļa, viņi teica, ka Zossāda ir padzirdējis, ka Koknags ir sasirdzis un pavēlēja patruļai pa ceļam nodot sainīti mums, jo Zossāda un Koknags ir labas paziņas. Bet ar to viss nebeidzas, Vētrasilknis pastāstīja, ka, kad vēl viņa bija Leksija, viņa redzēja kā Peļunags nodod sainīti vienam no Asins vilku patruļas vilkiem un kamēr viņš deva sainīti no tā izkrita viena oga. Un vēl kaut kas, pele izmantos, nagi nogalinās, vilks nenožēlos. Tas ir vēstījums no Debess vilkiem.
– Man liekas, ka vēstījums un stāsts ir kaut kā savā starpā saistīti, – viņš izteica savas domas. – Es nesaprotu tikai vienu, kā Zossāda padzirdēja jaunumus tik ātri. Nepagāja pat viens saulesvidus.
– Man liekas, ka Zossāda tur pat nebija iesaistīts. Bet tagad labāk dosimies atpakaļ uz apmetni.
Nonākuši atpakaļ apmetnē, viņi paēda un tad Pūkaste ar Vētrasilkni devās uz treniņu.
– Zibens vilki ir ļoti ātri, tādēļ jāceņšas paredzēt viņu nākamo kustību, – Pūkaste pamācīja. – Kad uzbrukšu, palēc malā un pēc tam kod astē vai kājā.
Pūkaste uzbruka virsū, bet Vētrasilknis palēca malā kā likts un koda kājā, bet Vētrasilknis zināja, ka Pūkaste centīsies izsprukt no tvēriena, tādēļ Vētrasilknis uzlēca skolotājai uz muguras un vāji iekoda kaklā. Bet ātri vien atlaida kodienu.
– Oho! Tādu gan es no tevis nebiju gaidījusi! Bet atceries Zibens vilki ir ātrāki. Pamēģināsim vēl kaut ko, Zvaigžņu vilkiem ir visciešākā saikne ar Debess vilkiem tādēļ viņi var paredzēt daudzus uzbrukumus. Tumsas vilki visdarbīgākie ir mēnesvidū un visnogurušākie ir saullēktā. Asins vilki ir lābākie cīnītāji mežā, bet viņi nevar ciest ūdeni. Ar Ūdens vilkiem visvieglāk būs cīnīties biezokņos. Tagad pamēģini uzbrukt man un lietot kādu no paņēmieniem kurus jau zini, – Pūkaste pastāstīja par pārējiem mežā mitošajiem vilkiem.
Vētrasilknis skrēja tieši virsū Pūkastei, bet, kad skolotāja palēca malā viņa palēca uz to pašu pusi uz kuru skolotāja un lēca virsū Pūkastei. Pūkastei izdevās viņu nopurināt nost, bet viņa nepadevās un uzbruka skolotājai.
Skolotāja belza ar ķepu, bet viņai izdevās izvairīties un izšļūkt caur kājām. Viņa apstrādāja skolotājas pavēderi.
– Stāt! Tas bija iespaidīgi, bet šodienai pietiks. Rīt trenēsimies kopā ar Ūdensilkni un Akmensilkni. Tagad laiks doties pie miera. Vēl ir viens ceturtdaļmēness laika līdz mazuļi kļūs par iesācējiiem. Nāc, dosimies uz apmetni.
Vētrasilknis ar Pūkasti devās atpakaļ uz apmetni un paceļam vēl nomedīja dažas vāveres un peles.
***
– Labrīt, nāc, Ūdensilknis un Akmensilknis jau gaida, – skolotāja aicināja.
– Jau nāku! Labrīt!
– Vētrasilknis vakar labi cīnijās, uzvarēja mani, – Pūkaste stāstīja Peļunagam un Baltsvēdram.
Akmensilknis padzirdējusi cīnītāju runas jautāja brālim. – Vētrasilknis mūs nenogalinās?
– Neuztraucaties, es jūs nenogalināšu, vilka vārds, – viņa solīja.
***
– Pirmie cīnīsies Vētrasilknis un Akmensilknis, – Baltsvēdra noteica.
Akmensilknis lēca virsū Vētrasilknim, bet viņa palēca sāņu un izmantoja to pašu paņēmienu ko pret Pūkasti. Akmensilknim izdevās nopurināt Vētrasilkni nost un Akmensilknis lēca virsū viņai, bet Vētrasilknis izvairījās un sagrāba viņu aiz čupra, un sāka pamatīgi purināt.
– Pietiek! Nākamie cīnīsies Ūdensilknis ar Vētrasilkni.
Ūdensilknis lēca virsū Vētrasilknim, bet viņa izvairījās no lēciena un pašļūca viņam zem vēdera un iekoda kājā. Ūdensilknis parāva aiz astes un Vētrasilknis sāpēs iekaucās, bet nepadevās un izšļūca ārā no pavēderes. Ūdensilknis skrēja virsū viņai, bet Vētrasilknis atcerējās mammas macīto paņēmienu un palēcās stipri atsperoties, un apgriežoties pret Ūdensilkni un iebelžot pamatīgu pļauku ar ķepu. Viņš pazaudēja līdzsvaru un nogāzās zemē.
– Tas bija iespaidīgi! Ūdensilkni, tev viss kārtībā? Vai tu varēsi cīnīties?
– Jā, man viss kārtībā un es varēšu cīnīties.
– Tad nākamie cīnīsies Akmensilknis un Ūdensilknis.
Ūdensilknis pašļūca Akmensilknim pavēderē un apstrādāja pavēderi, bet Akmensilknis ar savu smagumu uzgūlās viņam virsu un iekodās Ūdensilknim ausī.
– Ātri, atpakaļ uz apmetni! – Vētrasilknis sauca.
Abi iesācēji beidza cīnīties un metās atpakaļ uz apmetni.
Apmetnē skanēja kaujas saucieni un brēcieni. Apmetnei ir uzbrukuši Asins vilki! Lauvuspalva un Ogvaigs sargāja alfu un, lai neviens netiek iekšā, izņemot Sūnāda un Zemespūka.
Vētrasilknis metās virsū rudai vilcenei, belžot tai ar ķepu, bet vilcene izvairījās un iešļūca pavēderē un apstrādāja to. Vētrasilknis atcerējās Akmensilkņa paņēmienu un ar savu svaru uzgūlās virsū rudajai vilcenei. Šoreiz Vētrasilknis nekoda ausī kā to bija darījusi Akmensilknis, bet gan kaklā. Rudā vilcene kaukdama izspruka no tvēriena un metās bēgt ko kājas nes.
Vētrasilknis redzēja kā Pūkaste netiek galā ar melnu, druknu vilku. Viņa parāva vilku aiz astes. Viņš pagrizās pret Vētrasilkni un metās virsū, bet Vētrasilknis palēcās augstu gaisā un un ar apgrizienu piezemējās. Tad, kad vilks bija pagriezies pret viņu, viņa belza stipru pļauku ar ķepu un pa to laiku skolotāja uzlēca uz muguras un iekodās kaklā. Melnais vilks kaukdams metās prom. Kauja bija galā.
– Šajā kaujā vairāki iesācēji ir pierādījuši, ka ir gatavi kļūt par cīnītājiem, iecelšana cīnītāju kārtā notiks rīt no rīta. Pa nakti Alfu sargās Dūnuilknis.
– Šī bija iespaidīga kauja. Tu esi pelnījusi kļūt par cīnītāju, – pie Vētrasilkņa bija pienācis Lauvuspalva.
– Paldies! Bet mums labāk atpūsties, liksimies pie miera.
Komentāros varat censties uzminēt Vētrasilkņa cīnītājas vārdu un rakstat vai man likt 2.Nodaļu
Cīnītāju vārdi beidzās ar - straume, - nags, - vētra, - vilna, - aste, - āda, - lapa, - ķepa, - sirds, - spalva,
- svēdra, - mākonis, - ezers, - zobs, - puķe, - auss, - gaisma, - rasa, - deguns. Daži no šiem vārdu galiem ir tikai pāris vilkiem kā piem. - ezers, - rasa, - puķe, - gaisma, utt.
