Pienenes (2)6

Šoreiz es uzvilku melnu, neuzkrītošu blūzi, kas neatklāja neko no mana ķermeņa, uzvilku džinsus, kas padarīja mani pelēku un neinteresantu, sasēju matus astē, uzklāju pavisam neitrālu grimu un pacēlu galvu pret spoguli. Acis izskatījās skumjas. Bet iekšēji es vienkārši jutu pienākumu. Darbs man sniedza iztiku, es nevarēju atteikt. Ieliku ausīs bezvadu austiņas, paķēru uz gultas stāvošo somu un devos laukā, kur mani sagaidīja saulaina, lieliska diena. Aizslēdzu durvis, un ar acs kaktiņu pamanīju, ka pilsēta jau bija pilnbriedā. Ziedēja ziedi, cilvēki izbaudīja sestdienu, netālu no manis pārdeva saldējumu un mazie bērni spēlēja kariņus.

Pārslēdzu dziesmu austiņās un pasmējos, kad tā sāka skanēt. Pozitīvā melodija mani uzlādēja un es klusi dungojot līdzi vārdiem devos uz darba vietu. Līdz algai vairs nebija atlicis tālu- tā noteikti šomēnes būs ievērojami lielāka. Es ļoti gribēju iegādāties platekrāna televizoru.. nē, gribēju palikt viesnīcā.. nē, gribu mājas kinozāli..

Varbūt, man tiešām vajadzēja atrast draugu. Kādu, ar ko kopā doties tērēt nopelnīto naudu. Jā, tas būtu jauki. Tikai kā gan to sasniegt? Cik ironiski, ka biju viesmīle/bārmene. Cilvēks, kas visciešāk saistīts ar citiem cilvēkiem un komunikāciju. Man tam būtu vajadzējis būt viegli! Bet es nekad nebiju tajā iedziļinājusies. Mans darbs bija smaidīt, sniegt virtuvei instrukcijas vai pašai gatavot viņiem kokteiļus. Reizēm, cilvēki dzērumā dalījās ar saviem stāstiem. Reizēm, dzērumā, runāja niekus. Taču, es viņus līdz šim, vienmēr uzskatīju tikai par saviem klientiem. Man viņi nerūpēja.

Patiesībā, man pa lielam neviens nerūpēja. Pirms pārcēlos, man bija attiecības ar puisi, ar kuru izšķīros, jo viņa depresīvais noskaņojums mani dzina depresijā. Pēc attiecību izbeigšanas ar puisi, es zaudēju jebkādu vēlmi pēc attiecībām un saiknēm. Ierakos darbā un centos nedomāt, ka man sāp. Un ar laiku es paliku trula kā trulākais nazis. Es zaudēju emocijas, intereses. Depresija mani sagrāba no jauna. Taču nu jau bija pagājis labs laiks un caur manas depresijas plīsuma vietām, manī iesūcās vēlme pēc saiknēm. Pēc tuviem cilvēkiem. Pēc jauna sākuma un emocijām.

Varbūt piezvanīt bijušajam? Viņš taču mani pazina. Bet es viņu pametu. Vai tas būtu labi viņam pazvanīt un censties atjaunot attiecības? Vienkārši, kā draugiem. Mēs taču mīlējām viens otru.. man šķiet. Vai tas skaitījās?

Brīdi apstājos, apsverot… bet tad to domu atmetu. Tas vilciens bija aizgājis. Es nezinu, vai viņš pret mani vēl maz ko juta. Kā saka. Tas vilciens aizgājis… es nopūtos. Tā gribējās kaut kā atrast risinājumu, bet nekas nenāca prātā. Varbūt jāpaliek pie versijas par draugiem-klientiem. Nekas cits man neatlika.

Turpināju ceļu līdz darbam un vairāk koncentrējos uz mūziku, lai izslēgtu skaļās un kliedzošās domas, kas bļāva visdažādākās versijas, pašas izdomātajiem risinājumiem. Es gribēju vairs nejusties viena. Tas arī viss.

Un tad pacēlu acis, kur stāvēja mana darba vieta. Ar izbalējušu plāksni, tumšiem logiem un drūmu atmosfēru. Kā nu ne, te cilvēki nāca slīcināt savas emocijas. Ak naivie muļķi.. no tā nevarēja aizbēgt..

Izpūtu gaisu no plaušām un atslēdzu durvis. Uzreiz ieslēdzu gaismas, kas ļāva krēslainai gaismai pieliet telpu un devos aiz letes. Gaiss smaržoja pēc koksnes un odeklona. Te nu tas bija. Mana miera osta un karalauks. Mans darbs un manas otrās mājas. Cik savādi.

Es devos aiz letes, kur paķēru lupatu un refleksīvi noslaucīju leti. Dziedāju līdzi mūzikai, kas skanēja austiņās, kad nočīkstēja durvis. Satrūkusies, es iespiedzos un izmetu lupatu no rokām. Vēl taču nebija darba laika sākums! Ak, es neaizslēdzu durvis. Muļķe!

-Tuk, tuk!- vīrieša balss ierunājās. Es piestutējos kājās un uzmetu neizpratnes pilnu skatienu ienācējam. Tas bija gara auguma vīrietis, sprogainiem matiem, iespējams, pusmūža vecumā. Instinktīvi izvērtēju viņu pēc izskata, un izdarīju secinājumus, ka viņš nav bīstams. Pēc alkohola ar nesmirdēja un nesteberēja. Šķiet, tas bija vienkārši nevietā ieklejojis tipažš. Es izelpoju.

-Bārs vēl nav vaļā,- es klusi sacīju un atsāku tīrīt leti. Vīrietis salutēja ar diviem pirkstiem pie pieres, klusi atvainojās un aizvēra durvis aiz sevis izejot. Šoreiz es nometu lupatu uz galda un pasteidzos, lai aizslēgtu durvis. Reizēm, šādi gadījās, tas nebija nekas neparasts. Mums zem letes bija trauksmes poga, ko reizēm arī nācās izmantot, jo lielie alkoholiķi nespēja aptvert laika konceptu un bieži nāca ne- darba laikos.

Tomēr es savu darbu mīlēju. Pat tad, ja reizēm te nāca dīvaiņi un alkoholiķi. Pat ja reizēm man sāpēja kājas tā, kā tās būtu pārbraucis vilciens.. šeit bija manas labākās atmiņas. Šeit es jutos drošāk, kā mājās.

Apsēdos pie letes un ļāvu skatienam pieliet telpu. Te tiešām nebija nekā sevišķa. Violetas sienas ar koka paneļiem. Divi platekrāna televizori, pa kuriem translēja spēles, kad tās interesēja klientus. Viena siena ar plauktiem, kuros bija viss alkohola piedāvājums. Blakus tam nelielas durtiņas, aiz kurām darbojās pavārs. Alkohola zonu no viesu telpas nodalīja mana mīļā lete. Te vēl bija pāris krēsli un galdi, kuri visbiežāk tika aizstumti uz virtuvi, lai netraucētu, jo pēdējā laikā priekšniekam labāk patika, ka mūsu iestāde funkcionē kā klubs, nevis bārs.

Vai te bija ideāli? Nē. Vai te bija jauki? Arī nē. Te vienkārši es biju pieradusi. Un vecāki mani audzināja, ka, ja tas nes peļņu, tas ir to vērts. Nejauši, domas atkal aizslīdēja pie bijušā drauga. Savulaik viņš teica, ka sievietēm nav jāstrādā un tas esot nepareizi. Es viņam nepiekritu. Man patika strādāt.

Un tad sadzirdēju atslēgas žvadzēšanu. Šoreiz paliku mierīga, jo zināju, ka tas ir tikai mūsu pavārs, kas ieradies darbā. Es pasmaidīju un pagriezu galvu pret durvīm, kur Miks ienāca, tērpies šortos un melnā kreklā, izskatoties kā no deviņdesmito gadu repa klipa. Es iespurdzos.

-Labrīt!- Miks neizpratnē vaicāja un sarauca uzacis,- Un..ko tu te dari?-

-Ai, neko,- laiski attraucu, šūpojot kājas,- Nebija ko darīt..

-Tevi pasauca uz darbu, vai ne?- Miks plati pasmaidīja un es pamāju ar galvu, joprojām saglabājot savu jokaino garastāvokli,- Agnija, tev ir jāiemācās pateikt Nē.

-Es .. – gribēju teikt, bet aprāvos,- Nu jā, tev taisnība. Es nemāku pateikt nē.

Miks paraustīja plecus. Viņam uz pleca bija nokarena sporta soma, kurai es nekad nebiju saredzējusi jēgu. Miks it kā teica, ka tur nēsāja savu uniformu, bet reti es viņu tajā redzēju. Viņam tas nebija tik svarīgi, cilvēki viņu redzēja reti. Puisis bija īsts virtuozs virtuvē, un, lai gan viesi viņu redzēja reti, daļa nāca tieši pie Mika. Viņš bija ēdienu dievs! Viņa ķiploku grauzdiņu dēļ cilvēki brauca no citas pilsētas. Viņa siera kūkas dēļ, viņš bija gulējis ar pusi pilsētas sieviešu un vīriešu. Īsāk sakot, Miks bija savā vietā, savā laikā.

Un tad, manī kā klikšķis nāca apjausma. Miks taču varēja būt mans pirmais draugs!

-Hei, Mik,- es iesaucos, izsaucot puisī mulsumu,- Ko tu dari pēc darba?

Puisis samulsa un piešķieba galvu,- Tu nezini?-

-Nezinu..ko?- es pārjautāju. Miks pasmaidīja un nogrozīja galvu,- Mik?

-Šodien plānots bankets uz desmit cilvēkiem,- Miks paziņoja un man atkārās žoklis.- Mums ir kādas divas stundas, lai sagatavotos.- Miks piekārtoja naģeni sev uz galvas, lai nags būtu aizmugurē,- Un tu domā, ka kolēģi neieradās tāpat vien?- Miks iespurdzās.

Es aizvēru žokli un sapīku.

Banketi nebija mana mīļākā lieta pasaulē. Bet darbs bija darbs un man nu bija motivācija darīt visu, lai šī diena paietu pēc iespējas agrāk.

-Es tev uztaisīšu brokastis,- Miks piedāvājās,- Un kafiju.

-Un kafiju,- es piekritu un sekoju viņam uz virtuvi.