Pēc Skvirtla evolvēšanās par Vortoitlu, mūsu varoņi devās tālā pa pokemonu ceļojuma taku. Tā veda uz Vidzemes ziemeļu pilsētu ar satriecošiem dabas skatiem uz Salacas upi, īpaši Salacas ielejas dabas parkā.
Mūsu varoņu galvenais mērķis nav dabas vērošana, bet satik vienu noskarbākajiem Vidzemes reģiona turnīra zāļu īpašniekiem. Serdžs ir bijušais militārists, kurš atstājot dienestu no tā līdzi paņēmis mežonīgo disciplīnu un skarbumu. Lai iegūtu kāroto Mazsalacas Pērkona zāles žetonu, viena pokemona cīņā jāuzvar Serdžs.
Pēc kartes Mias rokās, zāle atradās iepretim Valtenberģu muižai. Ienākot pilsētā ceļā no Rūjienas puses, nācās šķērsot visu pilsētu, lai nokļūtu pie futūristiskās pokemonu cīņas zāles. Bukletā viņas rokās, atradās tās fotogrāfija, veidota ar ieslīpu jumtu, virs plašām divviru ieejas durvīm uzkarināta pērkona žetona replika, astoņstaru zelta zvaigzne ar oranžu astoņstūri centrā.
Straujiem soļiem ejot zāles virzienā, četrotne pamnīja pretim skrienot šņukstošu puisi, rokās turot novārgušu Odišu. Pokemona lapas bez dzīvīguma nokarājās pār krējēja rokām, tikai pienākot tuvāk varēja manīt Odiša seklo alpu un bezspēcīgo plakstiņu radīto vārguma izskatu.
-Kas noticis?- Mia pieskārās Odiša vaigam, pokemonam nemaz nereaģējot uz meitenes siltajiem pirkstiem –tik nekustīgu Odišu savā mūžā neesmu redzējusi- parasti šie pokemonu asociējas ar dzīvespriecīgumu, savu bēdīgo mūža sadaļu atstājot Glūma un Vailplūma pārziņā.
-Sērdžs- ar sņukstiem apkrautā balsī puisis no sevis izspieda pāris vārdus –viņš nepazīst žēlastību, šodien esmu jau piektais, kas nes savu pokemonu uz medicīnas centru-
Draugi saskatījās ar satraukuma pildītu skatienu, saprotot, ka pēc vairākiem mirkļiem arī viņi varētu doties pa jau citu iemīto taciņu. Novēlējuši ātru atveseļošanos, puisis turpināja ceļu pie pokemonu dakteriem.
-Mums jābūt uzmanīgiem- Laimis nejuta bailes, drīzāk respektu, lai atturētos pretinieku novērtēt par zemu –bukletā teikts, ka viņš izmantojot elektriskos pokemonu, visbiežāk Raiču-
-Viņš ir ciets rieksts, runā, ka Raiču ar elektrības lādīņu reiz izspotījis treniņzāli- Adrians piebalsoja ar pa ausu galam dzirdētām baumām –es nezinu kādu stratēģiju izvēlēties, tev ir Turtvigs, Edam Džeududs un Kjūbons, arī Nidorino nav slikts variants-
Aktīvas sarunas ievērojami saīsināja ceļu līdz Mazsalacas Pērkona zālei. Tā izskatījās daudz varenāka kā bukleta fotogrāfijā. Trīsstāvu mājas augstumā ar stiklotām sienām, no kurām neviena nebija taisna, it kā arhitektam celtniecības laikā būtu atņemts leņķis. Celtnes siena tika sadalīta trīs daļās, divas apakšējās gāzās iekšā ēkā, bet augšējā, mazākā sadaļa pretēji, līdz pat jumta, kas slīpi tuvojās zemei.
Apbrīnojuši arī zāles apkārtni ar neticami skaisto parku un starp koku biezokņiem izveidoto strūklaku Raiču formā, četrotne nonāca pie divviru automātiskajām durvīm. Tās atvērās tikko visi nostājās tām pretim.
Ikšpusē gaidīja priekštelpa ar dzeltenām flīzēm, sarkankoka sienām un sniegbaltiem griestiem. Pretim steidza vīrs zaļā kamoflāžas tērpā, stādoties priekšā kā Harijs un laipni aicinot doties tālāk. Sekojot bija jāizvairās vismaz no duča pelēkiem akmens statīviem, uz dažiem neatradās nekas, bet citi aizņemti ar pokemona statuetām.
Harijs bija vietējās vidusskolas izlaiduma klases skolnieks, kurš brīvajā brīdī strādā pie Serdža par galveno ēkas pārzini. Viņš reiz sapņo kļūt par šīs treniņcentra vadītāju.
-Tie ir Serdža bijušie pokemoni, viņš vēlas, lai tie cilvēku atmiņās dzīvo mūžīgi- Harijs piestrādāja par gidu, atbildot uz Eduarda čukstus izteikto jautājumu Adrianam –pirmajā brīdī to daudzi nepamana, bet viņš ir sirsnīgs cilvēks-
Aiz priekštelpas atradās pelēcīga pokemonu cīņas zāle ar zemes segumu, malā stāvēja meitene ar diviem karodziņiem. Viņa būs cīņas tiesnese, bet ar tik laipniem sejas vaibstiem šādā arodā noteikti neklājas viegli.
-Nu mazulīši- no zāles otras puses atskanēja skarba un skaļa balss, piederot vismaz divus metrus garajam Serdžam. Tērpies zaļā kamoflāžas tērpā ar vaļēju apkakli, uz galvas gaiši blondi mati, tie bija gaišāki par saulē iedegušo ādu. Seja nostādītā uzbrūkošā un dusmīgā grimasē, uzcacīm nevienu brīdi neatstājot V veida formu uz pieres –mans Raiču jau pusstundu nav nevienam sadevis par dibuā-
No zāles īpašnieka aizmugures izsoļoja divkājains, grauzējiem līdzīgs pokemons ar tumši oranžu kažokādu un baltu vēderu. Astoņdesmit centimetrus garā pokemona bifurkētās ausis bija brūnas no ārpuses, dzeltenas no iekšpuses un beidzas ar tikai Raiču raksturīgu kroku. Uz katra vaiga, kur atrodas tā elektriskie maisiņi, ir apļveida dzeltenu nospiedumu. Viņa rokām un pēdām ir brūnas kažokādas plankumi galā, un garo pēdu zoles ir dzeltenbrūnas ar apaļu oranžu spilventiņu centrā. Raiču aizmugurē ir divas horizontālas brūnas svītras, mugurai turpinoties ar garu, bet tievu asti ar zibens formas galu.
Raiču acīs varēja redzēt to pašu sportisko niknumu kāds piemita viņa trenerim, teiciens „kāds pokemons, tāds treneris” pilnībā atbilda Serdžam un viņa Raiču. Pēc trenera uzaicinājuma, Raiču devās cīņas laukumā uz vaigiem spēlējoties ar elktrības lādiņiem.
-Tu ej pirmais- Mia iedrošināja Eduardu –tev ir lielākās priekšrocības un skatos, ka pārējiem vēl nav skaidrs, kā viņi uzvarēs šīs zāles vadītāju- meitenes pareizajai domai visi piekrītoši pamāja ar galvu
Eduards pielika soli un iekāpa trenerim domātajā taisnstūra laukumā, satvēra pokebumbu un svieda gaisā, lai izsauktu . . .
