Šim domu lidojumas ilgi nevarēju izdomāt nobeigumu. Nerakstīšu, ka izdevās, jo vienmēr var labāk. Patīkamu lasīšanu!
Pirmais, kas veras manām acīm ir balta istaba. Gludas sienas, asa gaisma, neliels, bet tik patīkams mitrums, kas liek domāt par jūru. Telpā nav logu un nav durvju, es turpinu iet uz priekšu. Mani sāk mākt šaubas par esību. Kājas raujas uz priekš, kaut saprāts vēl ir ceļojuma sākumā. Spēki sāk pamest miesu, ceļi vairs netur smagi vieglo ķermeni. Rokas pēdējā mirklī izglābj manu galvu no randiņa ar grīdu. Migla, tumša savā skaistumā, attopos, sēžot uz soliņa rudenī. Kādu brīdi rokas un kājas trīc, cenšoties it kā atgriezties realitātē. Diena ir lietaina, bet locekļos nav spēka, lai pieceltos un noslēptos. Man atliek vien gaidīt, kad spēšu piecelties, un vērot zvirbuļus. Galvā grozās doma, cik šo palaidņu aizgāja no dzīves kamēr es nodzīvoju līdz šim mirklim. Viens apaļāks, otrs žiperīgāks, bet trešais vientuļi maliņā lūko brāļu pūles izdzīvot. Asaras tek pār vaigu. Zvirbuļi arī domā par esību, vai es vienīgais dīvainis iesprūdu lietainā dienā uz parka soliņa un alkstu attaisnot savu būtību? Putniņu acis izsaka izbrīnu un nelielu apsmieklu. Negribu, lai arī zvirbuļi sāk ņirgt par manu eksistenci. Aizmetu galvu uz aizmuguri, lai lietus lāses triektos tieši pret seju. Lietainās dienās debesis atgādina cilvēku, kas izlēma ieritināties siltākās, pūkainākās segās un paskumt. Jūs nesat vienīgās, kam šodien ir vēlme aizmirsties no asarām slapjajā spilvenā. Beidzas lietus, pamanu man nepieciešamo trolejbusu. Pēkšņi ķermenis atgriezās. Ieskrienu pēdējā mirklī, slapja kā grīdas lupata, tikai no kā, lietus vai sviedriem? Brīvu vietu nav, ieķeros stabā ar visu atlikušo, pēc maratona ar laiku, enerģiju. Transports uzsāk savu gaitu. Acīs atkal migla un pēc tās, baltā un tukšā istaba bez iespējas iziet un ieiet.
