Šaroargunas aiza un vareno Čečenijas kalnu noslēpumi(Dižo vaina-hu zemes 4.daļa)5

Tās ir zemes globālās sasilšanas sekas.  Patreiz no tālienes ir grūti noteikt kuras kalnu virsotnrs sedz ledāji, jo tās sedz sniegs, bet zinu ka dažās no Čečenijas kalnu virsotnēs ladāji pastāv. Patiesībā tieši šeit Teras un Elbrusa Kaukāzā ledāji ir saglabājušies vis vairāk.

Tā nu loku pa lokam un mēs braucam augstā un augstāk. Pa kreisi visā savā diženumā parādās sniegiem un ledājiem klātā Donos virsotne kuru ieskauj mākoņi.

Atkal neveiksme! Kalnu pāreja ir slēgta.

Tagad mūsu mēŗķis ir nonākt kalnu pārejā un no turienes turpināt ceļu uz Itumkalē. Tātad mums jāšķērso jau iepriekš pieminētā Čantibarzā kalnu pāreja. Patiesībā mums ir jāšķērso pat divas kalnu parejas. Pirms nonākt līdz Čantibarzā kalnu pārejai ir jāšķērso vēl viena nedaudz zemāka kalnu pāreja ar nosaukum Džeindžare. Starp šīm abām pārejām kalni veido tādus kā sedlus, kur ceļš ved gar stāvu nogāzi. Šī vieta skaitās diezgan bīstama, jo tur bieži veidojoties lavīnas. Mēs gan ceram, ka nekādi pārsteigumi mūs tur nesagaidīs.

Līdz ko nonākam Džeindžare kalnu parejā atduramies pret pierobežas kontrolposteni (pa tuvējo kalnu virsotņu ūdensšķirtni stiepjas Krievijas un Gruzijas robeža). Barjera ir aizvērta un pirmajā mirklī nemanām šeit nevienu dzīvu dvēseli. Pēc īsa mirkļa gan parādās robežsardzes formā tērpts vīrs un māj ar roku lai mēs dodamies uz kontrolposteņa vagoniņu. To arī darām. Līdz ko nonākam līdz vagoniņam mēs tiekam pabrīdināti, ka fotogrāfēt kontrolposteni nav atļauts. Tādi esot noteikumi.  Izrādās ka vagoniņā sēž vēl trīs vīri, kuri acīmredzot lai īsinātu laiku spēlē kārtis. Viens no vīriem jautā, kurp mēs dodamies?  Mēs atbildam, ka dodamies uz Itumkalē, un jau grasāmies uzrādīt caurlaides. Vīrs uzreiz atsaka, variet tās nerādīt, jo tik un tā tālāk jūs netiksiet. Kādēļ tā? Pavisam vienkārši! Aizvakar pa nakti esot spēcīgi snidzis un lijis lietus, un vakar starp abām kalnu pārejām (tikko pieminētajā stāvajā nogāzē) esot noslīdējusi lavīna. Tātad ceļš ir slēgts un kad tas tiks atvērts neviens patreiz nevar atbildēt.

Jā! Šī priekš mums nav laba ziņa. Tagad lai nokļūtu Itumkalē mums nāksies braukt atpakaļ uz Šaroju, tad uz Šatoju un tikai tad pa Čantiargunas ieleju varēsim nokļūt līdz Itumkalē. Pats sliktākais ir tas, ka jau sācis krēslot un pavisam drīz satumsīs.

Nu ko? Nav mums citu variantu! Jadodas atpakaļ uz Šaroargunas ieleju. Robežsargi gan mūs cenšās nedaudz aizkavēt. Šķiet ka viņi  ļoti vēlās ar kādu no malas nedaudz aprunāties. Mums tiek piedāvāta tēja. Sākumā mēģinām atteikties, bet beigās pieņemam piedāvājumu ar norunu, ka tējas pauze neievilksies, jo kā nekā mums tagad paredzēto 18 kilometru vietā būs jānobrauc vairāk kā 100 kilometru, pie tam, pa sarežģītu kalnu ceļu. Tātad tas aizņems gandrīz trīs stundas laika un galā nonaksim ļoti vēlu.

No savas puses liekam galdā Šatojas veikalā pirktos maizes plāceņus un sieru, un varam ieturēt tejas pauzi. Papļāpāšana ievelkas vairāk kā pusstundu. Galu galā neskatoties uz mēģinājumu pierunāt mūs pakavēties ilgāk esam spiesti pamest viesmīlīgos robežsargus.

Atvadāmies no robežsargiem un nu pa to pašu ceļu pa kuru šurp atbraucām laižamies lejup uz Šarojas aulu. Ceram lielāko daļu ceļa līdz Šātojai mums izdosies pieveikt kamēr nav pilnīgi satumsis.

Tomēr tumsa sāk mīt mums uz papēžiem. Ceļš ir salīdzinoši sarežģīts un bīstams. Vietām to klāj slidena dubļu kārta un tādēļ jābrauc ir piesardzīgi. Lenām loku pa lokam laižamies lejup un tuvojamies Šarojas aulam.

Patiesībā laika posms līdz satumšanai ir ļoti interesants. Lielā daļā dziļāko ieleju un rietumu piekalnēs jau valda pamatīga krēsla, bet tajā pat laikā starp dažām kalnu visrotnēm spīd pēdējie sārtie saulesstari, kuri izgaismo vairākas austrumu piekalnes. Tādējādi apkārtnes panorāmā ir vērojamas ļoti interesantas gaismas spēles.