Šaroargunas aiza un vareno Čečenijas kalnu noslēpumi(Dižo vaina-hu zemes 4.daļa)5

Brokastojot uzzinām vēlvienu nevisai labu ziņu. Izrādās ka arī ceļš no Kezenoiam virzienā uz Vedeno un Čečenijas līdzenumu sakarā ar ceļa remontu darbiem ir slēgts līdz pulksten desmitiem. Tādējādi mums nākas uzkavēties šeit viesnīcā vēl vismaz pusotru stundu. Ap desmitiem pametam viesnīcu un metam loku gar ezeru. Tālu netiekam, jo atduramies pret ceļu būves tehniku. Izrādās ka ceļš vēl jo projām ir slēgts, bet vīrs kas uzrauga darbus saka ka to tulīt atvēršot. Šis „tulīt” vēl ievelkas uz veselu stundu, jo buldozeristam ar grūtībām izdodas atbrīvot ceļu no nogruvuma sanestajiem akmeņiem. Tā nu esam pazaudējuši gandrīz trīs stundas un šķiet mums nāksies nedaudz korieģēt turpmākos dienas plānus.

Nolemjam līdz Šatojai(nejaukt ar Šaroju), kura atrodas jau Argunas ielejā braukt bez pieturas punktiem. Tā arī darām. Šķērsojam Harami kalnu pāreju un pavisam drīz lejā  parādās Haračojas auls kurā jau pabijām aizvakar. No šejienes tālumā pamanām arī kādu saulesstaru kas mūsos ievieš cerības, ka laika apstākļi uzlabosies. Pavisam drīz tas tā arī notiek!

Sekojam lejup no kalniem gar Hulhulau upi, šķērsojam Vedeno, Benojas, Serženjurtas aulus un nonākam Šali pilsētā. Tātad esam jau Čečenijas līdzenajā rajonā, kurš mūs sagaida ar labu saulainu laiku.

Tālāk pa kalnu piekāji dodamies līdz Atagi aulam kuru šķērso Argunas upe kas šo ciemu sadala divās daļās: Vecajā Atagi aulā un Jaunajā Atagi aulā. Tad seko Čirijurtas un Dubajurtsas auli un to apkārtnē atkal parādās kalni. Tātad atgriežamies kalnos! Sekojoši braucam gar Argunas upi, kuru ieskauj augsti krasti un jo tālāk braucam, jo upes ieleja kļūst ar vien dziļāka un kalni ap to augstāki. Šo vietu starp Čirijurtas un Dubajurtas auliem pa sauc par Argunas vārtiem. Īsāk sakot, tieši šeit Argunas upe no kalniem nonāk Čečenijas līdzenumā.

Aiz Dubajurtas kalnu ieleja sadalās divās daļās un šeit satiekas divas upes: Čantiarguna un Šaroarguna. Mūsu tālākais mērķis, Šaroja, atrodas Šaroargunas ielejā, bet līdz tam mums kādu gabalu tomēr nāksies doties gar Čantirgunas upi, jo pa Šaroargunas ieleju posmā no šejienes līdz Šaroiargunas aulam nav izbraucamu ceļu. Tas tāpēc, ka Šaroargunas upe šeit tek pa ļoti dziļu un sarežģītu aizu. Tātad mēs sekosim pa Čantiargunas upes aizu līdz Šatojas aulam no kura tālāk šķērsosim kanu pareju un tad jau nokļūsim pieminētajā Šarojargunas aulā un no tā tālāk pa Šaroargunas ieleju dosimies līdz Šarojas aulam.

Argunas ieleja.

Pāris vārdos par Argunas upi un ieleju. Čečenu valodā dažādos dialektos ar vārdu „org, orga”tiek dēveta dziļa aiza, jeb ieplaka, bet ar vārdiem „ark,arg” upe. Šķiet agrāk no šiem vārdiem arī ir izveidojusie vairāku aizu, ieleju un  upju nosaukumi, kurus vēlāk krievu mēlē nedaudz izkropļoja. Turpmāk arī kartēs šo upju nosaukumi tiek rakstīti krievu versijā. Vēlviena nianse! Kartēs par Argunas upi tiek atzīmēta, ir Argunas upes lejtece no kalniem (vieta kur satek Čantiargunas un Šaroargunas upes) līdz ietekai Sunžas upē, ir upes augštece no kalniem līdz līdzenumam, kuru vietējie dēvē par Čanti-orga, jeb Čantiargunu.

Ieleja pa kuru tek Čantiargunas upe arī tiek  dēveta par Argunas ieleju un tā ir pati garākā un plašākā ieleja Čečenijas republikā. Savukārt Argunas upe ir pati lielākā kalnu upe, un trešā lielākā upe Čečenijā aiz Terekas un Sunžas upēm. Savu tecējumu Arguna (kopā ar Čantiargunu) sāk no Lielā Kaukāza kalnu ledājiem Gruzijas teritorijā. Sekojot lejup no ledājiem upes ūdeņus bagātina tūkstošiem strautu un vairāksas mazākas, un lielākas kalnu upītes. Kopumā Argunas upes baseina platība sastāda 3390 kvadratkilometrus, bet pašas upes garums ir 198 kilometri. Šeit Argunas ielejā ir izveidots viens no lielakajiem dabas, vēstures un arhitektūras rezervatiem Kaukāzā: „Argunas valsts vēstures- arhitektūras un dabas muzejs-rezervāts” un šeit atrodas lielā daļa no Čečenijas vēstures un dabas ievērojamiem objektiem. Te vēl piebildīšu, ka daudzi vēsturnieki tieši Argunas ieleju uzskata par čečenu nācijas šūpuli.

Turpinām ceļu gar Čantiargunas upi un netālu no Šatojas piestājam pie avotiem. Patiesībā šeit ir ierīkota speciāla pietura un atpūtas vieta ceļiniekiem, kurā iespējams pasmelt, padzerties un ceļam līdzi paņemt tīru, un atvēsinošu kalnu avotu ūdeni. Arī mēs šeit ieturam nelielu pauzi un uzpildām tukšās pudeles ar ūdeni. Tā sacīt, gan jau pa ceļam noderēs. Laiks gan nav no tiem karstajiem, bet staigājot pa kalniem slāpes šad tad uznāk arī šādos laika apstākļos. Jāsaka ka šeit piestāj gandrīz visi kas brauc garām. Esmu jau ievērojis to, ka čečeni vispār cenšas uzturā lietot tikai tīru avotu ūdeni. Vai viņu mājās ir ūdens padeve, vai nav, lielākā daļa vietējo ļaužu speciāli dodas uz šādiem avotiem pēc tīra kalnu ūdens, kas nav piesārņots ar dažādām ķīmijām.

Pēc pieturas pie avotiem turpinām ceļu Šatojas virzienā un drīz nonākam līdz kontrolpostenim. Lai nokļūtu talāk Argunas un Šaroargunas ielejās nākas šķērsot tā saucamo „kontrteroristiskās operācijas zonas” robežu. Jau stāsta otrjaā daļā par to stāstīju un tagad atgādināšu. Šāda zona tika izveidota otrā Čečenijas kara laikā it kā ar atrunu, ka šajā teritorijā notiek nopietnas cīņas ar tā saucamajiem „bandītiskajiem un teroristiskajiem grupējumiem”. Šodien Krievijas varas iestādes ir paziņojušas, ka šī kontrteroristiskā operācija ir noslēgusies un terora draudi Čečenijā vairs nepastāv, bet realitātē šīs zonas kontrolposteņi vēl jo projām nav likvidēti. It kā šķērsot tos varot bez īpašas atļaujas, bet dzīvē ne vienmēr tas tā notiekot. Piemērs tālu nav jameklē! Vakar satiktais un iepriekšējā stāsta daļā pieminētais velotūrists no Baltkrievijas mums jau stāstīja, ka pāris dienas iepriekš braucot uz Šatoju viņu neesot palaiduši cauri šim kontrolpostenim un posteņa dežurants viņam licis doties atpakaļ uz Grozniju, kur it kā esot iespējams nokārtot atļauju iekļūšanai šajā zonā. Šķiet man šāda problēma nevar rasties. Kā jau iepriekš stāstīju, esmu saņēmis atļauju no Čečenijas iekšlietu ministrijas šķērsot vēl stingrāka režīma zonas robežu. Tādējādi man nu nekādi nevarētu būt problēmas ar šī konrolposteņa šķērsošanu! Tā tas arī notiek. Sākotnēji ieraugot manu Latvijas pilsoņa pasi posteņa dežurants sāk nervozi raustīties un pasauc maiņas vecāko. Tad tam uzrādu arī man izsniegto atļauju un man tiek novēlēts laimīgs ceļš, un laba atpūta Čečenijas kalnos. Varam turpināt ceļu.

Pusdienas Šatojā (nejaukt ar Šaroju).

Te nu nonākam līdz Šatojas aulam. Domāju ka pēc Latvijas standartiem šim aulam droši varētu piešķirt arī pilsētas statusu. Šatoja šodien ir  rajona administratīvais centrs un nozīmīgs satiksmes krustpunkts, kurā krustojas ceļi kas ved no Itumkales un Šarojas uz Grozniju. Šķiet šāda izvietojuma dēļ 1858. gadā, pēc apkārtējo aulu iekarošanas Krievijas Impērijas militāristi tieši šo vietu izvēlējās cietokšņa celtniecībai. Sekojoši 1858. gads tiek pieņemts, kā Šatojas dibināsānas gads, bet patiesībā šājā vietā jau vairākus simtus gadus pirms tam pastāvēja čečenu apdzīvots auls Hakkoj, kurš tika iznīcinats līdz ar Krievijas armijas ierašanos šājā apvidū. Iepriekš gan solīju ka par slikto šodien nerunāsim, bet divas rindiņas ar darvas piedevu tomēr nākas uzrakstīt! No 1858. gada līdz pat 1918 gadam Šatojas apkārtnes auli tika pakļauti genocīdam un tajos tika veiktas vairākkārtējas soda ekspedīcijas. Tāpat šajā periodā tika iznīcināti gandrīz visi tuvienē esošie auli. Tas arī ir iemesls tam, ka uz šodienu Šatojas apkārtnē gandrīz visas vēsturiskās celtnes ir iznīcinātas, vai tas kas no tām ir palicis pāri ir nožēlojamā stāvoklī. Pavisam neliela daļa no celtnēm torņu un kapeņu veidolā daļēji ir saglabājušies tikai augstu kalnos, grūti pieejamās vietās.