Pareizticīgo "Jeruzaleme" Maķedonijā-Ohrida.6

Kā jau tiko minēju, baznīca atrodas uz klints virs Ohridas ezera un tā lieliski iederas apkārtējā panorāmā. Baznīcu iespējams apskatīt no vairākiem rakursiem, no kalna virs tās un ezera, un šeit uzņemtie foto kadri bieži redzami dažādos prospektos par Maķedoniju un Ohridu. Arī es šeit uzņemu pāris bildes un uz īsu brīdi piesēžu uz soliņa zem egles, pie baznīcas un nogaidu kamēr pāries pēkšņā lietus brīze.Kad lietus beidzas varu pamest savu patvērumu zem egles. Dodos ārā no baznīcas pagalma un vārtos satieku kasieri, kurš šķiet ir nokavējis darbu. Nepaspējis ienākt pa vārtim kasieris saka man, ka par ieeju šeit jāmaksā! Es atbildu, ka apstaigāju teritoriju un tā, kā baznīcā netiku tad neredzu par ko man būtu jamaksā. Ok! Kasieris pieāvā apskatīt baznīcas telpas no iekšpuses, bet par to nu gan esot jasamaksā 200 denāri. Labi, piekrītu, kāpec gan ne! Nekas tomēr neizdodas! Izrādās, ka kasieris steidzoties uz darbu ir aizmirsis paņemt baznīcas atslēgas! Nu ko padarīsi? Būs jāiztiek bez baznīcas telpu apskates.

Pametu baznīas pagalmu un pa turpat esošām, stāvām kāpnēm dodos lejup no klints. Lejā nonāku šaurā, oļiem klātā pludmalē virs kuras slejas klintis. Pēc pāris simtiem metru nonaku Kaneo kvartālā, kur ezera krastā izveidoti nelieli restorāniņi un iekārtota laivu piestātne. Vairākas laivas izvietotas arī gar krastu. Patiesība Kaneo ir sens Ohridas zvejnieku kvartāls, kurš šeit tapis jau 13. g.s. Agrāk šeit esot bijusi zvejas laivu piestātne un remonta noliktavas. Tagad gan parsvarā šeit var manīt parastas laivas ar kurām sezonas plaukumā tiek vizināti tūristi. Tāpat laivas šeit var arī iznomāt.

Tā kā vēl ir salīdzinoši agrs, lielākā daļa Kaneo kafejnīcu un restorāniņu vēl ir slēgti, bet vienu es tomer atrodu, kurā varu ieturēt kafijas pauzi. No kafejnīcas saimnieka uzzinu, ka tieši uz šejieni Kaneo liela daļa tūristi speciāli ierodās pusdienot vai vakariņot, jo šeit tiekot pasniegti vislabākie zivju ēdini Ohridā un to cenas šeit esot daudz demokrātiskākas, kā restorānos promenādē  pie Ohridas laivu piestātnes. Nezinu vai nu tā ir gluži taisnība, vai kārtējais reklāmas triks, bet kafija un kūciņa pie tās bija lieliska un par to samaksāju 120 denārus. Pēc kafijas pauzes gar stāvo klinšaino krastu dodos jau Ohridas centra virzienā. Ceļš, jeb taciņa šeit vietām ved pa laipām, jo ūdens te skalojas līdz ar klinšu nogāzi. Uz laipas satopu vairākus makšķerniekus. Pavēroju kā šie darbojas un secinu, ka šeit nemaz pludiņu nevajag vērot, jo Ohridas ezera ūdens ir tik dzidrs, ka āķi un to kas pie tā notiek var rezēt ar neapruņotu aci! Jā! Par dzidro Ohridas ezera ūdeni jau biju lasījis kādā no reklāmas prospektiem, kurā bija teikts, ka ezera ūdens ir tik dzidrs, ka iespējams redzēt pat 20 metru dziļumā gulošus akmeņus! Šķiet ka tā ir patiesība.

Vecpilsētas piekrastes šaurajās ieliņās.

Beigu beigās laipa, kas savieno Kaneo ar pārējo pilsētu atduras vecpilsētas kvartālos un es nonāku uz šauras ieliņas, kura ved augšup. Pēc 100 metrim nonāku laukumā ar tribīnēm, kuras pavērstas pret varenas baznīcas fasādi.

Tātad esmu nonācis pie vēlvienas ieverojamas baznīcas Ohridā. Tā ir Svetās Sofijas baznīca, kura arī tiek uzskatīta par vienu no vecākajām baznīcām Maķedonijā. Precīzu datu, kad tā šeit tapusi patiesībā nav, bet tiek uzskatīts, ka baznīca šeit bijusi jau vēlīnajos Romas laikos. Baznīcas ēka, tādā veidolā kāda tā redzama patreiz tapusi 12.g.s. Turku valdīšanas laikos baznīca tika pārveidota par mošeju un viena kupola vietā esot izbūvēts minarets, kurš vēlāk 20 g.s. rekonstrukcijas un baznīzas atjaunosanas darbos tika nojaukts. Patiesībā  turku laikā veiktās darbības rezultātā tika iznīcinātas vairākas baznīcas relikvijas, bet uz tā visa fona ir arī viena laba lieta! Veicot baznīcas pārbūvi par mošeju tajā esošie sienu zīmējumi tika aizkrāsoti ar krāsu, kuras pamata sastāvā bija kaļķis un kad atkal tika atjaunota baznīca atklājās, ka zem šīs krāsas kārtas paslēptie zīmējumi un svētbildes ir ļoti labi saglabājušās. Tā teikt šis turku veidotais krāsas klājums kalpoja kā ideāls konservācijas materiāls!

Pēc nelielas vizītes Sv. Sofijas baznīcā izmetu loku ap to. To patiesībā ielenc ļoti savdabīgi un jauki vecpilsētas kvartāliņi. Pa kāpnēm gar tribīnēm baznīcas parādes pusē dodos augšup.

Nonāku vienā no šiem jaukajiem kvartāliņiem, kurš izvietots uz kalna nogāzes. Patiesībā Sv Sofijas baznīca atrodas tādā, kā nelielā uzkalnu ielokā un no šiem uzkaniem paveras interesantas panorāmas uz pašu baznīcu un vecpilsētu.

Svētās Sofijas baznīcu esmu apskatījis un varu doties pilsētas promenādes virzienā, bet pirms tam jāšķērso vecpilsetas daļa, kura pavērsta pret ezeru. No laukumiņa pie Sv. Sofijas baznīcas paralēli ezeram ved divas ieliņas gar kurām izbūvetas ļoti interesantas ēkas. To augšējie stāvi izveidoti platāki, kā apakšējie un tie faktiski izvirzīti virs ielām. Šķiet šādā veidā ohridieši centušies iegūt papildus lietderīgo ēku platību, uz telpas virs ielas rēķina.

Vienā no šādām ēkām šeit ierīkots interesants pilsētas muzejs, kura ekspozīciju sastāda visdažādākie vēstures un arheoloģijas eksponāti. Šo muzeju šeit sauc par Robeviču māja (Kуќа на Pобевци) jo tā agrāk piederējusi kādai Robeviču ģimenei, kura šeit arī izveidojusi šo muzeju.