Te nu japiebilst, ka pavisam nesenā pagātnē šeit noritējuši visai interesanti un kuriozi notikumi. Tie notika 1991. gadā, kad Maķedonijas republikas valdība bija nolēmusi aizsprostot vietējos ūdens avotus un uzbūvet ūdensvadu pa kuru tiktu piegadāts ūdens Ohridai un Strugai. Vietējie iedzīvotāji esot sašutuši par šādiem plāniem un izgājuši ielu protestos. Situācija pat esot nonakusi līdz tam, ka ļaudis sākuši būvēt barikādes lai neielaistu ciemā celtniecības tehniku. Pats kuriozakais ir tas, ka protestētāji pat esot noorganizējuši tautas aptauju un pasludinājuši Vevčānus par neatkarīgu republiku ar savām pasēm un naudu. Protams, ka valdība to uztvēra, kā joku, bet tajā pat laikā tā tomer atcēla ūdensvadu būvniecības plānus. Tagad vēl jo projām Vevčānieši smejoties saka, ka viņi dzīvojot savā Vevčānu republikā un jo īpaši tas tiek pasniegts tūristiem. Ik gadu janvārī Vevčānos tiek rīkoti svētki, gadatirgus un karnevāls, kura laikā tirgū esot iespējams iepirkties par īpašiem taloniem, kurus varot iegādāties vietējos veikalos un uz kurim esot rakstīts, ka tā ir Vevčānu nauda-„Ļičņiki”. Tāpat jeb kurš tūrists te var iegādāties kā suvenīru Vevčānu pilsoņa pasi.
Šo svētku laikā tiek organizets ielu gājiens, jeb karnevāls uz kuru vairāki tūkstoši ļaužu ierodas speciāli gatavotās maskās. Parasti tās ir dažādu mistisku būtņu un personu maskas, pārsvarā dažāu briesmoņu veidolā. Vairākas kompānijas karnevāla gājienā piedalās, kā teatralizētā pasākumā un katru gadu šis karnevāls tiek veltīts kādām aktuālām tēmām. Strugas krodzinieks Amets man stāstīja, ka iepriekšējā gadā viena no aktualajām tēmām par kuru visai aktīvi esot ironizēts šo svetku gaitā, esot bijusi krīze kaimiņu „nedraudzīgajā Grieķijā”. Tad nu šī tēma esot izspēlēta visdažādākajos veidos. Piemēram, pa Vevčānu ielām esot nests „Grieķijas mirušās ekonomikas zārks”, kurš esot simboliski apbedīts Vevčānu centrālajā laukumā.
ādas lūk jautrības šeit notiek! Bet ja tā nopietnāk, tad Vevčāni patiesībā ir tāds, kā neliels kalnu kūrorts, kurp ļaudis ierodas lai dotos pārgājienos un ekskursijās pa Jablanicas kalnu grēdas virsotnēm, un kalnu ezeriņiem. Tāpat ļoti slaveni ir Vevčānu avoti, kurus arī es tagad vēlos apskatīt. Tā nu es pa šaurajām un stāvajām Vevčānu ieliņām dodos augstāk un augstāk, un nonāku līdz avotu parkam. Jā, šeit izveidots vesels avotu parks!
Neskatoties uz milzīgajiem tumšajiem mākoņiem, kuri pārklājuši Vevčānus, lietus vēl nelīst un es nolemju riskēt, un izmest nelielu loku pa šo avotu parku. Parks faktiski atrodas stāvu kalnu ielokā, kur klinšu spraugās izveidojušies vairāki ļoti ražīgi avoti. Tālāk šo avotu ūdens plūst ciema virzienā un vietām šeit izveidotas tādi, kā kanāli (kaut kas līdzīgs slavenajām „levādām” Madeiras salā), pa kurim ūdens tiek nogādāts ciemā uz dārziem, mājām un dzirnavām.
Parks patiešām jauks, bet manu pastaigu tomēr sabojā pirmā lietusgāze. Uz īsu brīdi paslēpjos nojumē pie nelielas kapellas parka teritorijā un kad lietus brīze kļust mazāka ātri dodos uz savu auto, un pametu šo parku. Tā, kā ir jau pavēls un līst lietus nolemju atgriezties Ohridā. Braucu pa Vevčānu šaurajām ielām lejup. Tad sekoju pa upes gravu un pavisam drīz atgriežos uz šosejas kura ved uz Strugu.
Tā nu noslēdzas mana ceļojuma 5. Diena. Vēl tikai vakariņas un varēšu doties gulēt. Rīt man ieplānots apskatīt Prespas ezera apkārtni. Tātad par braucienu uz Prespas ezeru pastāstīšu jau nākamajā stāsta daļā „Prespas ezers un ābolu paraīze Resene”. Pagaidām uz redzīti!
30.12.2013. Pēteris Vēciņš.
Spokiem.lv publicēts 03.04.2016.