Pareizticīgo "Jeruzaleme" Maķedonijā-Ohrida.6

Tie tā arī saucās „Augšējie varti” , jeb „Kalna vārti”(горна порта). Vārti atrodas aizsargmūrī, kurš vairāk, kā 10 gadsimtus apjož uzkalnu, kurā atrodas Ohridas pilsēta. Otri nozīmīgākie vārti atrodas pilsetas lejas daļā pie laivu piestātnes un tos sauc par „Lejas vārtiem”, un pie tiem mēs vēl paspēsim pabūt noslēdzot ekskursiju pa vecpilsētu.

Tepat netālu no Augšējiem vārtiem atrodas viens no senākajiem un iespaidīgākajiem arhitektūras pieminekļiem Ohridā. Tas ir seno grieķu amfiteātris. Patiesībā Ohrida ir pilsēta ar ļoti senu vēsturi. Šajā vietā, uzkalnā pie Ohridas ezera pirmā grieķu kolonija tika izveidota jau 3.g.s. pirms mūsu ēras un tā saucās „Lihnidos” (Λυχνιδός). Velāk 148. Gadā Lihnidosu pakļauj romieši, kuri pilsētu parbūvē vairākkārt. Nopietnākās izmaiņas pilsētā notiek pēc 518. gada zemestrīces, kad pilseta tika pilnīgi izpostīta. Pēc pilsetas atjaunošanas no grieķu valdīšanas laika celtnēm tik pat kā nekas nesaglabājās. Arī romiešu celtnes laika gaitā- zemesrīču, vairāku karu un pārbūvju rezultātā ir izzudušas. Vietām gan ir atrodami daži šo laiku arhitektūras elementi, kuri tikuši izmantoti vēlāk tapušās celtnēs. Vienīgais ko arī šodien var apskatīt no grieķu un romiešu laikiem ir šis teātris, kurā arī mūsdienās tiek rīkoti dažādi pasākumi. Šeit notiek dažādi festivāli, svētki, koncerti un uzvedumi. No teātra augšējām tribīnēm paveras lielisks skats uz vecpilsētu.

Izmetu loku pa grieķu teātra terasēm un atgriežos pie Augšējiem vārtiem, virs kuriem rietumu virzienā ceļš ved augšup uz iepaidīgu cietoksni. Bet, pirms doties uz  šo cietoksni apskatīšu no vārtiem pretējā virzienā esošo baznīcu un klosteri, kura vārtus var manīt tepat augstāk virs augšējiem pilsētas mūra vārtiem. Šeit atrodas Svētās Dievmātes baznīca, kura šeit uzbūveta 1295. gadā. Ilgstošu laiku šī baznīca tika saukta par Svētā Klementa baznīcu, jo pēc Ohridas nonākšanas turku Osmāņu impērijas sastāvā tā laika Sv. Klementa baznīca, kura atradās Plaošnikā tika pārbūvēta par mošeju un daļa no baznīcas relikvijām, un arī paša Sv.Klementa pīšļi tika pārvietoti uz šo baznīcu, kura tad arī tika nokristīta par Sv. Klementa baznīcu. Tajā pat laikā par mošeju tika parbūveta arī Sv. Sofijas baznīca, kura uz to brīdi pildīja katedrāles funkcijas. Tad arī katedrāles statuss tika piešķirrts šij baznīcai. Vēlāk kad turki tika padzīti, katedrāles statuss tika atgriezts Sv. Sofijas baznīcai, bet pavisam nesen, kad Plaošnikā tika atjaunota bijusī Sv.Klementa baznīca, tai tika atgriezts iepriekšējais nosaukums un taj tika atgrieztas vairākas relikvijas.  Arī šinī baznīcā šodien šeit notiek vērienīgi restaurācijas darbi un baznīcu ielenc sastatnes. Baznīcas  telpas apskatei šobrīd ir slēgtas, jo esmu ieradies par agru. Ne ko darīt!

Izmetu tikai nelielu loku pa teritoriju, kuru sākotnēji uzskatīju par klosteri. Patiesībā šeit atrodas dažādas Maķedonijas Pareizticīgās baznīcas administratīvās ēkas, tajā skaitā Ohridas arhibīskapa rezidence un baznīcas bibliotēka, kurā glabājoties unikāli rokraksti un grāmatas. Tepat šajā ierobežotajā teritorijā atrodas vēl viena pavisam maziņa baznīciņa. Tā ir Svētā Konstantīna un Jeļenas baznīca, kura šeit uzbūvēta 1477. gadā. Tajā esot ļoti interesantas freskas un svētbildes, bet arī šī baznīca vēl ir slēgta. Blakus baznīcai parkā uzstādīts piemineklis Svētajam Klementam, kurš spēlejis ļoti nozīmīgu lomu pareizticības vēsturē, bet par to pastāstīšu nedaudz vēlāk, kad nonāksim Plaošnikā.

Tagad pametu šo teritoriju pie Svētās Dievmates, Konstantīna un Jeļenas baznīcām, un arhibīskapijas lai dotos jau uz pieminēto cietoksni, kuru jau no šejienes var labi redzēt. Izejot pa vārtiem vēl izdaru nelielu pieturu pie nelielas kapellas, kurai blakus esošā ēkā iekārtota pareizcicīgo mākslas darbu un relikviju izstāžu zāle.

Samuela cietoksnis.

Neliels kāpiens pret kalnu un nonāku pie cietokšņa vārtiem, kuriem blakus plīvo milzīg Maķedonijas karogs. Samaksāju par ieeju 200 denārus (~2Ls) un dodos iekšā cietoksnī, kur nonāku plašā pagalmā, kuru ielenc augstas sienas. Tātad esmu nonacis varenākajā vēsturiskajā celtnē Ohridā un tā ir Samuela cietoksnis.

Kapēc Samuela? Te nu vietā būs īss ieskats vēsturē. Un tātad, kā jau teicu Lihnidosa (Ohrida) ir sena pilsēta un tā tapusi jau seno grieķu laikos. Sekojoši grieķus nomainīja romieši un pēc Romas šķelšanās pilsēta nonāk Austrum Romas, sekojoši Bizantjas valdījumā. Tieši bizantiešu laikos pilsētā parādās pirmās kristiešu baznīcas un norit straujš kristianizācijas process. 5-6 g.s. dienvid Balkānos un arī Lihnidosas apkārtnē ierodas daudz slāvu, kuri šeit apmetas uz dzīvi un pavisam drīz to šeit ir tik daudz, ka rodas pamats slāvu valsts izveidošanai. Tā arī top pirmā varenā slāvu karaliste Balkānos-Bulgārija, kuras pakļāutībā 861. gadā nonāk arī Lihnidosa, kuru turpmāk sāk saukt tagadējā nosaukumā-Ohrida.

Īstu uzplaukumu pilseta izbauda no 990 līdz 1015. gadam, kad tā laika Bulgārijas cars Samuels (Самуил) par valsts galvaspilsetu izvēlas Ohridu. Šajā laikā pilsētā norisinās vērienīgi būvdarbi un tiek uzbūvēts arī šis cietoksnis, kuru vēlāk nosauca par godu caram Samuelam.

Vispār šeit Maķedonijā šo vēsturisko personibu-caru(karali) Samuelu uzskata par savu nacionālo varoni, uzreiz aiz Maķedonijas Aleksandra Lielā. Par maķedoniešu pretenzijām uz Aleksanra piederību un ar to saistīto kašķi ar grieķiem jau stāstīju stāsta 1. daļā „Skopje, pilsēta ar ambīcijām”. Līdzīgi ir arī ar Caru Samuelu, kuru arī Bulgāri uzskata par savu nacionālo varoni, jo tieši šī cara valdīšanas laikā pirmā Bulgārijas impērija sasniedza savu lielāko varenību. Toties maķedonieši šo caru mēģina piesavināties uz tā rēķina, ka Samuela valdīšanas laikā Samuela impērijas galvaspilsēta bija Ohrida un lielākā daļa nozīmīgākās kaujas, un notikumi tajos laikos risinājušies tieši mūsdienu Maķedonijas teritorijā. Ar šādām pretenzijām ne pavisam nav mierā bulgāri, jo sevišķi nacionālistiski noskaņotie, kuri kā jau reiz teicu, uzskata Maķedoniju par savu teritoriju un vispār neatzīst maķedoniešus kā atsevišķu nāciju.