Tā nu iedziļinājoties Vladikaukāzas un osetīnu reliģiju vēsturē esmu izmetis loku ap šo baznīcu, jeb katedrāli. Te pat atrodas arī neliela biroju ēkā un cik var saprast, tajā atrodas Osetīnu pareizticīgās baznīcas administrācija.
Aiz pašas katedrāles ir izvietojusies neliela kapsēta un spriežot pēc informācijas, kādā publikācijā par Vladikaukāzu, šī ir pati vecākā kapsēta pilsētā. Agrāk tā esot bijusi daudz plašāka, bet padomju varas gados liela daļa no kapsētas tika iznīcināta un nolīdzināta, un tās vietā tika uzceltas dzīvojamās mājas. Tagad ir saglabājusies kapsētas daļa, kura apjož katedrāli. Te vēl jāpiebilst, ka šajā kapsētā esot apbedītas vairākas, Vladikaukāzā un Ziemeļosetijā, slavenas un cienījamas personas.
Brīvības laukums un Ziemeļosetijas republikas sarežģītais veidošanās process.
Tā nu noslēdzu ekskursiju pie Svētas dievmātes osetīnu pareizticīgo katedrāles un varu atgriesties pilsētas centrā. Pametu katedrāles pagalmu un pa kāpnēm dodos lejup no kalna. Pa ceļam atkal seko vairāki interesanti vecpilsētas kvartāliņi. Te nejauši uzeju arī dažas interesantas skulptūras, kurās attēloti, gan slaveni cilvēki, gan vienkāršie ļaudis.
Piemēram te pat netālu no Štibas laukuma atrodas skulptūra, kurā attēloti vīri, kuri spēlē šeit Kaukāzā ļoti populāro spēli -nardus.
No Štibas laukuma tālāk dodos jau pa Vladikaukāzas centrālo ielu, jeb precīzāk sakot-prospektu. Tas ir Miera prospekts (Проспект Мира). Šeit sākumā šis prospekts ved gandrīz gar pašu upes krastu, kur starp prospektu un upi ir izveidoti tīri mīlīgi skvēriņi un parciņi.
Starp šiem skvēriņiem atrodu kārtējo pieminekli. Tas ir piemineklis slavenajam krievu aktierim un režisoram Jevgēņijam Vahtangovam, kurš izrādās ir dzimis un pavadījis bērnību tieši šeit -Vladikaukāzā. Šeit pilsētā atrodas arī Jevgēņija Vahtangova vārdā nosauktais teātris.
Tālāk prospekts pakāpeniski attālinās no upes un vēl pēc pāris simtu metru gājiena es nonāku diezgan plašā laukumā, kuru ielenc dažādas administratīvās ēkas. Tas ir Brīvības laukums (Площадь Свободы) un šķiet, ka tas ir centrālais pilsētas laukums, kurā tiek rīkoti dažādi oficiālie pasākumi. Šodien var manīt, ka laukums ir sagatavots pēc pāris dienām plānotajam uzvaras svētku pasākumam.
Lai arī Vladikaukāzā ar tīrību ir daudz labāk kā vairums citās Krievijas pilsētās, arī šeit ir dažas lietas par kurām pilsētas vadība kaunējas. Šķiet nelielo kvartālu, kurā dominē grausti un notiek kādi haotiski būvdarbi, pilsētas vadība ir nolēmusi paslēpt aiz lieliem audekla baneriem.
Apbrīnoju, kā Tu varēji uzrakstīt tik sakarīgu un detalizētu rakstu! Man tas bija īpaši interesanti,jo viens senču atzars iestiepjas osetīņos un Vladikaukāzā. Pati tur biju sen atpakaļ 2x kā pusaudze. Mana mamma tur bērnībā katru vasaru pavadīja (20% Vladikaukāzā, 80% pie citiem radiem - pašos kalnos). Bet vēsturi gan nezināju. Cik tagad saprotu, liela daļa ir pārkrievojusies un drīzāk neticīgi - kā jau visur. Viņiem arī topā ir iekļuvušas Eiropas vērtības - nauda, mode utt. Bet viesmīlības un ģimenes saišu ziņā viņi tālu pārsniedz latviešus, bet arī pamazām līdzinās Eiropai. Vēl tagad pa 5stāveni kaimiņi siro viens pie otra un tusē kā ģimene. Ja kāds kaimiņš ir vecs un viens pats, tad pārējie kaimiņi uz dežūrām nāk kopt, pieskatīt utt. Ja pie kāda atbrauc viesi un nav kur izguldīt, tad kaimiņi piedāvā savas brīvās telpas un uztver tos arī par saviem viesiem. Mums līdz tam tālu! Raksti Tu labi un izsmeļoši!
Ceru,ka kaukāzieši beidzot sacelsies pret krievu okupantiem,līdzīgi kā latvieši astoņdesmito gadu beigās!Pēteri,no tavas puses bija nesmuki,ka nenosodi krievu okupācijas varu Ziemeļkaukāzā!
