Kaukāza valdniece Vladikaukāza.17

Kāpjot augšā vēlreiz pametu aci atpakaļ pilsētas virzienā un secinu, ka līdzīgas ainas kaut kur esmu redzējis. Sarkano ķieģeļu dominance un haotiski miksētā, dažādu arhitektūras stilu apbūve! Protams! Tas atgādina man kaut ko no Balkāniem. Kaut ko līdzīgu esmu redzējis Maķedonijā, Kosovā un Albānijā.

Te nu esmu nonācis līdz kalna virsotnei, uz kuras atrodas baznīca, jeb precīzāk būtu teikt- katedrāle. Tā ir „Svētās dievmātes osetīnu pareizticīgo katedrāle”. Izrādās, ka šī katedrāle, kura sākotnēji tika būvēta kā baznīca, ir vecākais kristiešu dievnams Vladikaukāzā. Pirmā pagaidu koka baznīca šajā vietā tika uzcelta 1815.gadā un tā tad atradās Vladikaukāzas pilsētas nocietinātajā teritorijā. Jau pēc desmit gadiem šajā vietā tapa no akmens būvēts dievnams, kurš ar nelielām izmaiņām ir saglabājies līdz mūsdienām.

Tātad kā jau tikko minēju, šis ir osetīnu pareizticīgo dievnams. Lai labāk saprastu, kas ir osetīnu pareizticīgā baznīca, uz īsu brīdi atgriezīsimies pie stāsta par reliģijām Vladikaukāzā un Ziemeļosetijā. Kā jau sapratāt, lielākā daļa osetīnu ir kristieši, jeb precīzāk sakot, osetīnu pareizticīgās baznīcas piekritēji. Tas tā nav bijis vienmēr. Izrādās, ka osetīni un arī inguši, kuri vairākus gadsimtus dzīvoja Terekas upes krastos un tuvākajās ielejās, ļoti ilgu laiku piekopa savas, senas un savdabīgas, reliģiskās tradīcijas. Īsāk sakot latviski: šie ļaudis bija pagān ticīgie. Tajā pat laikā, vairāku gadsimtu garumā, Kaukāza tautas (tajā skaitā osetīni) tika pakļauti islamizācijas un kristianizācijas procesiem. Tādējādi islāms un kristietība nonāca osetīnu, ingušu un citu kaimiņos esošo tautu apdzīvotajos reģionos, bet sākotnēji tā īsti līdz galam šīs reliģijas šeit neiesakņojās.

Patiesībā arī tie šejienes ļaudis, kuri mēģināja pievērstie kristeitībai vai islāmam, to darīja saglabājot dažādas savu seno reliģiju tradīcijas. Galu galā, kad kaimiņos esošajā Gruzijā kristietība ņēma virsroku un tā tur kļuva par dominējošo reliģiju, pieauga šīs reliģijas ietekme arī uz osetīniem un ingušiem. Tādējādi šeit, Ziemeļkaukāzā, sāka veidoties nopietnas kristiešu kopienas, kuras pavisam drīz nonāca Gruzijas pareizticīgo baznīcas ietekmē un vēlāk jau tās pilnā kontrolē. Savukārt, kad šejienes zemes nonāca Krievijas Impērijas kontrolē, kristietības ietekme uz ingušiem un jo īpaši- osetīniem vēl vairāk pieauga.

Ingušu un osetīnu kristianizācijas procesi apstājās Kaukāza karu laikā, kad lielā daļa Ziemeļkaukāza zemes nonāca slavenā Šamila Ziemeļkaukāza imamāta pakļautībā. Šajā laikā Ziemeļkaukāzā jau notika nopietna islamizācija, kura visumā noritēja ļoti veiksmīgi. Lielākā daļa Ziemeļkaukāza mazo tautu labprāt pieņēma islāmu un to ļaudis kļuva par musulmaņiem.

Pēc uzvaras pār Šamilu tika likvidēts Ziemeļkaukāza imamāts un Ziemeļkaukāza zemes nonāca pilnā Krievijas impērijas kontrolē. Neskatoties uz to, lielākā daļa kalniešu, tajā skaitā lielā daļa ingušu, palika uzticīgi islāmam. Vienīgais izņēmums bija osetīni, kuri arī Imamāta pastāvēšanas laikā visnopietnāk pretojās islamizācijas procesiem. Tie palika un turpināja būt uzticīgi savu senču (pagānu) un kristiešu reliģijām.

Kāpēc tas tā notika? Tas ir sarežģīts jautājums. Zināms ir fakts, ka osetīni un inguši bija vienas no pirmajām tautām, kuras nonāca Krievijas Impērijas verdzībā. Sekojoši, lai censtos mazināt kalniešu pretošanos, Krievijas Impērijas ierēdņi šajās zemēs sāka piekopt tā saucamo „Skaldi un valdi” politiku. Vienkāršiem vārdiem sakot, tika piekopta taktika uz savstarpēju vietējo kalniešu tautu un ģimeņu klanu sarīdīšanu. Piemēram: Krievijai lojālākie kalnieši tika pie privilēģijām tirgoties pie cietokšņiem izveidotajos ciemos un pilsētās. Sekojoši šie lojālie kalnieši guva tiesības iegūt īpašumā nelojālo kaimiņu zemes. Šāda taktika noveda pie savstarpējiem kalniešu konfliktiem, kuros Krievijas Impērijas vietvalži atkal atbalstīja sev lojālākos. Galu galā tika panākts tas, ka kalnieši ieslīga savstarpējos ķīviņos un tādējādi viņiem neatlika spēka cīnīties pret saviem galvenajiem ienaidniekiem un apspiedējiem. Pirmīt jau pieminēju armēņus un to, ka viņi zināmā mēra izbaudīja privilēģijas no Krievijas vadības puses, un minēju kāpēc tas tā notika.. Kaut kas līdzīgs, pēc Kaukāza kariem, notika arī ar osetīniem. Kā vislojālākie un paklausīgākie, kuri pie tam pieņēma krievu iekarotājiem pieņemamāku un tuvāku reliģiju, tie tika apbalvoti ar pivilēģijām. Tas arī veicināja to, lai osetīni paliktu uzticīgi kristietībai arī turpmāk. Savukārt tie (piemēram inguši, čečeni un čerkesi), kas vairāk pretojās iekarotājiem un nepieņēma jauno kārtību, un protestējot pret to centās visiem spēkiem saglabāt sev pieņemamāku (ne ienaidnieku lobētu un uzspiestu) reliģiju, tika sodīti!

Labi! Lai kā tur bija vai nebija, lielākā daļa osetīnu šodien ir pareizticīgās baznīcas piekritēji. Te gan jāpiebilst, ka tā nav pareizticīgo baznīca, kura pakļaujas krievu pareizticīgās baznīcas Maskavas patriarhātam. Formāli osetīnu pareizticīgo baznīcas tiek pakļauta Gruzīnu pareizticīgajai baznīcai, bet sakarā ar gruzīnu-osetīnu konfliktu Osetijā esošajām baznīcām nav iespējams uzturēt sakarus ar savu formālo vadību Gruzijā. Tādējādi Osetijā tika izveidota sava neatkarīga pareizticīgo-Alānijas bīskapija, kura tagad jau formāli pakļaujas vienai no grieķu pareizticīgajām baznīcām.