Kaukāza valdniece Vladikaukāza.17

Ja nu reiz pieskāros vēstures tēmai un pieminēju pagājušā gada trīsdesmitos gadus, tad nedaudz pastāstīšu ko tuvāk par šo vēstures periodu Vladikaukāzā un Ziemeļosetijā. Un tā! Pēc Krievijas impērijas uzvaras Kaukāza karā praktiski viss Kaukāzs nonāca pilnā tās kontrolē. Sekojoši tika veikta visa Kaukāza integrēšana Krievijas impērijas sastāvā un Kaukāza zemes tika sadalītas vairākos administratīvi teritoriālos veidojumos-guberņās un apgabalos. Veidojot šādus administratīvo dalījumu Krievijas Impērijas vadība necentās ievērot nekādas etniskās un tradicionālās, ilgu laiku pastāvējušās, robežas. Tādējādi vairākas Kaukāza tautas mākslīgi tika sadalītas dažādos rajonos, kas vēlāk izraisīja dažādas strīdu situācijas. Administratīvi teritoriālais dalījums visai bieži tika mainīts. Tā tas turpinājās līdz pat 1917.gada revolūcijai Krievijā. Zīmīgi, ka revolūcijas laikā, visai bieži, Kaukāza tautu pārstāvji atbalstīja boļševikus. Tas šķiet tika darīts tādēļ ka kaukāziešiem šķita, ka šādā veidā viņiem kaut kā izdosies atbrīvoties no cariskās Krievijas uzspiestās kārtības.

Godīgi sakot- galu galā, kad boļševiki nonāca pie varas, tie nedaudz respektēja Kaukāza tautu atbalstu un pēc revolūcijas Kaukāza reģionā tika izveidoti vairāki autonomie rajoni un apgabali, kuru robežas tika nospraustas tuvu patiesajām, tolaik pastāvošajām, etniskajām robežām. Tādējādi tika izveidoti arī Ingušu un Ziemeļosetijas autonomie apgabali, kuri sākotnēji atradās tā saucamās Kalnu padomju autonomās republikas (Горская светская автономная республика) sastāvā. Tajā laikā vēl viena osetīnu autonomija (Dienvidosetijas autonomais rajons) tika izveidota arī Gruzijas republikas teritorijā, kura nākotnē jau kļūs par strīdu iemeslu un izraisīs konfliktus, kuri nav atrisināti līdz pat mūsdienām. Starp citu, Vladikaukāza bija, ir pirms 1917.gada revolūcijas pastāvošās Teras guberņas, ir pēc revolūcijas izveidotās Kalnu autonomās padomju republikas (APR), administratīvais centrs (galvaspilsēta).

Kā jau minēju, pēc revolūcijas, 1924.gadā, tika izveidotas Ingšu un Ziemeļosetīnu autonomie apgabali par kuru administratīvo centru vienlaicīgi tapa Vladikaukāza. Vladikaukāzas pilsēta tajā laikā netika iekļauta, nedz Ingušu autonomajā apgabalā, nedz Ziemeļosetīnu autonomajā apgabalā un tā pastāvēja, kā atsevišķa administratīvi teritoriālā vienība- Kalnu APR galvaspilsēta, kurā tika izvietotas arī abu pieminēto autonomo apgabalu administrācijas. 1931.gadā padomju varas pārstāvji nolēma Vladikaukāzai piešķirt jaunu nosaukumu un tā laika tradīcijās, tā tika nodēvēta kārtējā komunista vārdā! Pilsēta tika nosaukta par Ordženekidzi (Ordženekidze-gruzīnu izcelsmes komunistiskais darbonis).

Sekojoši 1934.gadā Ziemeļkaukāzā notika teritoriāli administratīvā reforma, kuras gaitā tika likvidēta Kalnu Padomju Sociālistiskā Republika. Tā faktiski tika sadalīta vairākās mazās republikās. Tādējādi sanāca, ka bijuši autonomie apgabali un tajos dzīvojošās tautas ieguva lielāku patstāvību. Te gan jāpiebilst, ka ne viss noritēja tā, kā to vēlējās Kaukāza tautas. Reformu gaitā dažas autonomijas tika apvienotas vienotās autonomajās padomju sociālistiskajās republikās (APSR). Tā tapa tādas „dvīņu republikas”, kā Karačaju un čerkesu APSR, Kabardijas un Balkārijas APSR, un Čečenijas un Ingušijas APSR. Izņēmums bija Ziemeļosetijas autonomais apgabals, kurš pārtapa Ziemeļosetijas APSR saglabājot uz to brīdi esošās robežas. Vēl jo vairāk, pēc Ingušu un Čečenu autonomu apgabalu apvienošanas vienā republikā, Vladikaukāzas (tajā laikā Ordženekidzes) pilsēta tika pievienota Ziemeļosetijas APSR un tā tika pasludināta par šīs republikas galvaspilsētu. Protams ka Vladikaukāzas nodošana Ziemeļosetijai izraisīja neapmierinātību ingušu aprindās, kurās šī pilsēta tika uzskatīta arī savējo. Kā mierinājums un kompensācija ingušiem, tika pasniegts tas, ka ingušu rajoniem Čečenu un Ingušijas APSR, tika pievienots Sunžas kazaku rajons, kurš līdz tam brīdim netika iekļauts Ingušu autonomajā apgabalā.

Kārtējais satricinājums Ziemeļkaukāzā norisinājās pēc Otrā pasaules kara. 1944.gada ziemā, ar Staļina pavēli, tika deportēti čerkesu tautības iedzīvotāji no Kabardijas un Balkārijas, un Karačaju un Čerkesu republikām. Tālāk sekoja vēl trakākas lietas. 1944.gada februārī tika likvidēta Čečenijas un Ingušijas APSR, un visi čečenu un ingušu tautības iedzīvotāji tika deportēti uz Sibīriju, Kazahstānu un citiem tālākiem PSRS reģioniem. Šo represiju un genocīda laikā vairāki tūkstoši čečenu un ingušu, kuri atteicās pamest savas zemes, tika nogalināti.

Čečenijas un Ingušijas republikas teritorijā tika izveidots Groznijas apgabals, bet lielākā daļa zemes, kurās dzīvoja inguši, tika pievienotas Ziemeļosetijas APSR. Pavisam neliela daļa ingušu zemes tika pievienotas arī Gruzijas PSR. Protams ka deportēto ļaužu mājās pavisam drīz apmetās citi ļaudis. Jo sevišķi strauji šāds process noritēja tajos ingušu rajonos, kuri atradās blakus Vladikaukāzai. Ingušu mājokļos apmetās osetīni un citu tautību ļaudis, kuri šeit tika atsūtīti no visas dižās PSRS. Savukārt, kad pēc Staļina nāves tika reabilitēti inguši un čečeni, tiem tika ļauts atgriezties savā zemē. Tas tā arī notika, bet daudzi no viņiem, jo īpaši inguši, atgriežoties savus mājokļus nevarēja atgūt. Tajos jau bija apmetušies svešinieki.

1957.gadā tika atjaunota Čečenijas un Ingušijas APSR, bet sakarā ar to, ka liela daļa osetīnu atteicās pamest ingušiem atņemtās mājas, daļu no bijušajām ingušu apdzīvotajām teritorijām tika atstātas Ziemeļosetijas kontrolē. Tādējādi vairāki rajoni Terekas upes labajā krastā, Vladikaukāzas tuvumā, tika iekļuti tā saucamajā Piepilsētas rajonā (Пригоподный район), kurš tika pievienots Ziemeļosetijas republikai. Tās sastavā tas atrodas arī tagad un te vēl jāpiebilst, ka šajā rajonā, vēl pavisam nesen, izcēlās konflikts, kas izraisīja pat bruņotas sadursmes starp ingušiem un osetīniem. Pat to kas notika šī konflikta gaitā pastāstīšu jau vēlāk, kad taps stāsts par Ingušijas republiku, bet tagad atgriezīsimies mūsdienu Vladikaukāzā.

Kostas Hatagurova parks un Miera prospekts.

Tā nu daudz maz par Ziemeļosetijas vēsturi esmu izstāstījis un varu turpināt apskatīt pilsētu, un tālāk ar gariem republikas vēstures izklāstiem jūs vairs nenoslogošu.

Te pat aiz Brīvības laukuma atrodas viens no pilsētas parkiem. Tas ir tā saucamais Kostas Hatagurova (Парк им. Косты Хетагурова) parks. Pirmīt jau minēju, ka pēc Vladikaukāzas cietokšņa mūru nojaukšanas, 1870.gadā, pilsētā tika izveidots laukums un divi parki. Viens no tiem tika izveidots pie bijušās pilsētas komendatūras un tajā laikā tas tika nodēvēts pat Komendanta parku. Vēlāk šo parku sāka dēvēt par Pilsētas parku un cariskās Krievijas laikā šis esot bijis viens no skaistākajiem parkiem visā Krievijas Kaukāzā. Parka teritorijā tad atradās: vairāki dīķi, laivu stacija, estrādes un pat zoodārzs. Te esot rīkoti arī grezni pilsētas svētki un dažādi citi pasākumi. Pēc 1917.gada revolūcijas parks tika nodēvēts par Proletāriešu parku. Sekojoši laika gaitā parks zaudēja savu krāšņumu un tiešām pārvērtās par ne tās labākās proletāriešu daļas saieta vietu. Parka dīķi tika aizbērti, laivu staciju likvidēja un zoodārzs tika slēgts.1939.gadā parks tika nedaudz savests kartībā un tas tika nosaukts osetīnu tautas dzejnieka Kostas Hatagurova vārdā.