Kaukāza valdniece Vladikaukāza.17

Šodien Šis parks ir salīdzinoši labi sakopts. Parka celiņi pavisam nesen ir nobruģēti, zālāji ir nopļauti un salīdzinot ar daudziem parkiem Vladikaukāzā un citās Krievijas pilsētās, šo droši var nosaukt par labi apsaimniekotu parku.

Izmetot nelielu loku pa Kostas Hetagurova parku atgriežos uz Miera prospekta, kurš atdala šo parku no Brīvības laukuma un administratīvo ēku kvartāliem. Sākot no Brīvības laukuma Miera prospekts pārvēršas īstā bulvārī. Pa vidu prospektam ir izveidota jauka zaļā josla ar liepu aleju un apstādījumiem, kur izvietoti arī vairāki pieminekļi un skulptūras. Burtiski iepretim parkam, Miera prospekta zaļajā zonā, atrodas arī Kosta Hatagurovam veltīts piemineklis.

Pa Miera prospektu ved arī tramvaja līnija, kura esot viena no vecākajām tramvaju līnijām Krievijas Ziemeļkaukāzā. Tās būvēšana tika uzsākta 1902.gadā un pirmo Vladikaukāzas tramvaja līniju, kura tika atklāta 1904.gadā, šeit esot būvējuši vācu un beļģu inženieri. Šodien Vladikaukāzā ir vairākas tramvaju līnijas, kuru kopējais garums pārsniedz 45 kilometrus un tās ved gandrīz uz visiem pilsētas rajoniem.

Nākamais mērķis, ko esmu ieplānojis apmeklēt, ir Osetijas-Alānijas nacionālais muzejs, kurš arī atrodas te pat pie Miera prospekta, netālu no parka. Muzejs atrodas kādā ēkā, ko tautā dēvējot par Hodjakova namu (особняк Ходякова), kurš šeit ticis uzbūvēts 1908.gadā. Šī nama sākotnējais saimnieks esot bijis viens no bagātākajiem cilvēkiem Vladikaukāzā. Viņam esot piederējušas vairākas dzirnavas un dažādas citas ražotnes pilsētā, un citur Kaukāzā. Savukārt lielāko slavu Hodjakovs esot iemantojis ar to, ka viņam esot piederējusi vislabākā sporta zirgu ferma Krievijas impērijas dienvidos.

Pēc boļševiku nākšanas pie varas ēka tika nacionalizēta un vēlāk tās telpās tika izveidots novadpētniecības muzejs, kurš šodien jau tiek dēvēts par Nacionālo muzeju. Tad nu tas arī esot pats nopietnākais muzejs Ziemeļosetijā, kurā ir iespējams iepazīt osetīnu vēsturi, kultūru un tradīcijas. Man gan šodien nav paveicies, jo muzejs, it kā, sakarā ar remontdarbiem, kurus patiesībā tā īsti manīt pat nevar, ir slēgts.

Neko darīt! Patiesībā jau iepriekš esmu ieguvis daudz informācijas par Osetiju un Vladikaukāzu, tādēļ varu arī iztikt bez šī muzeja apmeklējuma. Pie tam zinu, ka pilsētā atrodas vēl viens muzejs, kuru arī esmu ieplānojis apskatīt. Te pat blakus muzejam uz kādas administratīvās ēkas lieveņa, kāda dāma gados tirgo osetīnu tradicionālos apģērbus. Tad nu dodos apskatīties tos un pie reizes nedaudz papļāpāju ar šo kundzi. Te arī uzzinu daudz ko par osetīnu tautas tradīcijām un apģērbiem. Tātad šī informācija man kompensē arī muzeja neapmeklējumu. Vēl jo vairāk, šeit pat satieku cilvēku, kurš pēc mirkļa man pastāstīs tik daudz interesanta!

Vladikaukāzas stāstu, anekdošu un vēstures enciklopēdija -Kazbeks.

Te pat, pēc nelielas tautastērpu apskates, turpinot ceļu prospekta zaļajā zonā, satieku divus vīrus, kuri sēž uz soliņa un šķiet jau kādu brīdi mani bija vērojuši. Viens no vīriem mani skaļi pasveicina un nolasa savdabīgu kaukāziešu viesmīlības izrādīšanas monologu! Tad viņš jautā: redzu ka tu neesi vietējais, no kādiem plašās zemes novadiem esi ieradies? Saku ka esmu no Latvijas. Vīrs iesaucās: vai cik ilgi neesmu nevienu no Baltijas (kriev.-Прибалтика) sastapis! Tad nu uzsākam diskusiju. Izrādās šī runīgā vīra vārds ir Kazbeks un pēc viņa teiktā var saprast, ka viņš patiešām arī esot dzimis vienā no auliem, pašā Kazbeka kalna pakājē.