Kaukāza valdniece Vladikaukāza.17

Tālāk aiz pieminekļa var saskatīt arī mūra celtni, kura atgādina cietokšņa mūri. Kā jau tikko teicu- no vēsturiskā pilsētas cietokšņa šodien nekas neesot saglabājies! Tādēļ ar interesi dodos uz šo skvēru, lai uzzinātu, kas tad īsti ir šī būve, kura ir līdzīga cietokšņa mūrim.

Šķērsojot laukumu nonāku skvērā un uzduros akmenim uz kura iegravēts uzraksts: „Izkāpu Terekas labajā krastā... te atrodas pats pirmais osetīnu ciems...”. Piezīme zem šī uzraksta liecina, ka akmenī iegravētie vārdi ir citāts no kāda adjutanta Štedera dienasgrāmatas, kurā tas ierakstīts 1781.gadā.

Patiesība te saprotu, ka esmu nonācis līdz memoriālajam kompleksam, kurš veltīts Vladikaukāzas dibināšanai. Te pat atrodas arī piemineklis Dzaugam Bugulovam (памятник Дзаугу Бугулову), kuru osetīni uzskata par šīs pilsētas pamatakmens licēju. Tieši šis vīrs esot bijis tas, kurš šeit izveidoja pirmo ciemu, kurā apmetās no Kaukāza kalnu rajoniem atnākušie ļaudis (osetīnu versija). Šo ciemu tad arī sākuši dēvet par Dzaudžikau, kas osetīnu valodā nozīmējot- „Dzauga ciems”. Šādi osetīni dēvējot Vladikaukāzas pilsētu arī šodien. Te vēl piebildīšu, ka padomju varas laikā, no 1944.līdz 1954.gadam, šī pilsēta arī tika dēvēta par Dzaudžikau.

Starp citu! Inguši uzskata, ka šo ciemu ir dibinājuši nevis osetīni, bet tieši viņi,. Viņu prāt šeit atradās ingušu apmetne, kura tikusi dēvēta par Dzaur-Kov (Zaur-Kov:krievi to dēvēja par Zaurovu-Заурово), kas ingušu valodā nozīmē-„Zaura pagalms”. Par labu šaj versijai liecina vietējās krievu avīzēs ,1911.gadā, publicētie raksti, kuri tika veltīti pilsētas piecdesmitajai gadadienai. Tajos bija rakstīts, ka Vladikaukāzas pilsēta ir izveidojusies vietā, kur līdz 1784.gadam atradies ingušu auls Zaurovo (inguš: Zaur-Kov).

Patiesībā šie strīdi starp osetīniem un ingušiem, par šīs pilsētas un tuvāko zemju piederību, ilgst jau vairāk kā 100 gadus un tie ne tuvu nav norimuši arī šodien. Vēl jo vairāk! Pavisam nesen, skarā ar šiem strīdiem, izcēlās pat nopietns-bruņots konflikts!

Pie osetīnu un ingušu strīdiem un konflikta es vēl uz īsu brīdi atgriezīšos. Tagad pakavēšos šajā skvērā, kur uzstādīts piemineklis pilsētas pamatlicējam Dzaugam Bugulovam un nedaudz pastāstīšu par Vladikaukāzas cietokšņa, un pilsētas vēsturi, laikā, kad Ziemeļkaukāza zemes nonāca Krievijas impērijas valdījumā.

Vladikaukāzas cietoksnis un Gruzijas kara ceļš.

Un tā! Vai šīs pilsētas radītāji bija osetīni vai inguši? Par to viņi strīdas savā starpā! Toties krievi uzskata, ka pilsētas pirms sākumi ir meklējami tad, kad šeit tika uzcelts pirmais-krievu cietoksnis. Kā jau minēju stāsta sākumā, pirmais cietoksnis, šeit Terekas upes krastā, tika uzbūvēts 1784.gadā un slavenais ģenerālis-grāfs Poķomkins to nosauca par Vladikaukāzas cietoksni. Tādējādi tā nosaukumā jau tika ieliekta ideja tam, kāda loma šim cietoksnim ir paredzēta un būs jāpilda. Tātad! Jāvalda pār Kaukāzu!

Patiesībā Vladiakaukāzas priekšvēsture ir šāda! Tajā laikā, 18.g.s. vidū, notika nopietna Krievijas impērijas un Gruzijas kņazistes satuvināšanās. To izraisīja gruzīnu valdnieku bijība no nokļūšanas Turku verdzībā. Tā kā tajos laikos Krievijas impērijas teritorijas no Gruzijas atdalīja sarežģītie Kaukāza kalni, kuros dzīvoja vairākas tautas un tās tā īsti Krievijas impērijai arī nepakļāvās, gruzīni nesaskatīja briesmas, ka viņi noslēdzot savstarpēju vienošanos ar Krieviju varētu nonākt pārāk lielā tās atkarībā. Tajā pat laikā, viņuprāt, Krievija varēja būt kā nopietns sabiedrotais, lai pretotos Turcijas ekspansijai Kaukāza reģionā. Tad nu, 1783.gada 24.jūlijā tika parakstīts, it kā, savstarpēji izdevīgs akts par Gruzijas nonākšanu Krievijas impērijas aizsardzībā un par Krievijas karaspēka vienību izvietošanu Gruzijas teritorijā. Īsāk sakot- patiesībā Gruzija nonāca daļējā Krievijas atkarībā, par ko gruzīniem nākotnē nāksies nožēlot. Savukārt Krievija noslēdzot šādu līgumu nelaida garām iespēju, pie reizes, nostiprināt savas pozīcijas un realizēt nopietnus stratēģiskus plānus Aizkaukāza reģionā.

Lai pildītu šo līgumu un realizētu tālejošus plānus par ekspansiju Aizkaukāza reģionā, krievu armijai radās nepieciešamība izveidot nopietnu un drošu transporta koridoru līdz Gruzijai. Nelaime bija tikai tāda, ka sarežģītie kalnu apvidi starp Krieviju un Gruziju neatradās, nedz vienas, nedz otras, kontrolē. Tātad radās nepieciešamība, vismaz sākotnēji, izveidot koridoru pa kuru varētu nodrošināt kravu plūsmu un armijas vienību nokļūšanu līdz Gruzijai. Tad arī tika uzsākta Krievijas Impērijas tālāka ekspansija Ziemeļkaukāzā. Krievu armija sāka virzīties gar Terekas upi uz dienvidiem. Te pa ceļam tika izveidoti vairāki nocietināti posteņi un garnizoni no kuriem viena daļa, pavisam drīz, tika pārveidoti par nopietniem cietokšņiem. Protams, ka vietējie kalnieši, gan inguši, gan osetīni un citi, nebūt nebija sajūsmā par svešinieku ierašanos viņu zemēs. Tādējādi vairākās vietās izcēlās nopietnas sadursmes starp kalniešiem un krievu armiju.

Galu galā, ar skaitlisku pārsvaru un labāku bruņojumu, Krievijas Impērijas karaspēkam izdevās apspiest kalniešu pretestību un turpmāko gadu laikā militārais koridors, kurš tika nodēvēts par „Gruzijas kara ceļu(Вое́нно-Грузи́нская доро́га)”, tika izveidots. Tas gan neļāva krievu armijai viegli uzelpot! Pavisam drīz šis koridors un tā tuvumā iekarotās zemes, tika pakļautas pastāvīgiem kalniešu uzbrukumiem. Vēl jo vairāk, neskaitāmas reizes, šajā Ziemeļkaukāza reģionā izcēlās nopietnas sacelšanās un pat liela mēroga kari pret Krievijas Impērijas iekarotājiem. Tādējādi vairāki jaunizveidotie krievu cietokšņi un apdzīvotās vietas vairākkārt tika izpostītas un iznīcinātas. Lai ar to cīnītos, krievu armijai nācās ar vien vairāk nostiprināt savas pozīcijas. Vladikaukāzā un tālāk gar „Gruzijas kara ceļu” tika izveidoti vairāki jauni garnizoni un cietokšņi. Arī paša Vladikaukāzas cietokšņa loma pieauga un tā pievārtē sāka veidoties paliela pilsēta. Galu galā, pēc ilgsošā un smagā „Kaukāza kara” pret dižo Kaukāza Imamāta karavadoni Šamilu, Krievijas Impērijai izdevās nostiprinār savas pozīcijas Ziemeļkaukāzā. Pēc šī kara, kad 1860.gadā Vladikaukāzai tika piešķirts pilsētas statuss, tā jau bija kļuvusi par nopietnu un stratēģiski nozīmīgu vietu. Faktiski Vladikaukāza bija izveidojusie par visa šī Kaukāza reģiona militāro un ekonomisko centru. Pilsēta turpināja augt un attīstīties un kad, 1862.gadā, tika izveidots tā saucamais Teras apgabals, Vladikaukāza tika izvēlēta par tā administratīvo centru.

Labi! Tagad uz pavisam īsu mirkli atkāpsimies no vēstures tēmas. Kā jau pirmīt teicu: ievēroju ka aiz šī skvēra atrodas celtne, kura atgādina cietokšņa mūri. Pirmajā mirklī kāds varētu pat padomāt, ka tas ir bijušā Vladikaukāzas cietokšņa mūris. Izrādās tas tā nav! Patiesībā šis mūris ir jau pieminētā, Vladikaukāzas dibinātājiem veltītā memoriāla sastāvdaļa un tas šeit ir izveidots pavisam nesen. Īsāk sakot, mūris šeit uzbūvēts, lai simbolizētu bijušo Vladikaukāzas cietoksni.