Pēc nelielas pieturas pie kapenēm seko kārtīgs kāpiens augšup kalnā. Tas nav viegls, jo kārtīga ceļa augšup te tā īsti nav un nākas kāpelēt pa dzīvnieku, un lopiņu iemītām taciņām.
Pa ceļam augšup arī sastopam pāris ēzeļus. Tālāk seko brikšņi, starp kuriem jau atrodas kādu senu ēku paliekas, kuras liecina par to, ka auls te patiešām ir bijis.
Galu galā nonākam pirmā torņa pakājē no kurienes paveras iespaidīgs skats uz pašu torni! Šķiet ka tornis karājas burtiski virs aizas un tas vēl slejas augšup mākoņos! Lai iekļūtu pašā tornī būtu vēl jārāpjas pa stāvu un bīstamu klinšainu sienu. Pie tam, no šejienes, tā īsti nevar redzēt vai torņa ieeja dziļāk arkā nav slēgta. Tāpēc no mēģinājuma iekļūt tornī atsakāmies. Tā vietā mēs izvēlamies labāk parāpelēt pa stāvajām kalna nogāzēm un apskatīsit torņus no augstāka skatu punkta.
Kādu gabaliņu augšup uz īsu brīdi apstājamies, piesēžam un ieturam nelielu pauzi, lai izbaudītu fantastisko apkārtnes panorāmu.
Runājot par pašu torņu kompleksu un tā vēsturi lieta ir tāda, ka īsti nav zināms, kad tas tika uzbūvēts. Ir tikai zināms tas, ka šo kompleksu ir cēluši Ozdoja teipa priekšteči. Toties ar šiem torņiem ir saistītas un tautā izplatītas vairākas leģendas, un nostāsti. Viens no šādiem nostāstiem pat ir diezgan ticams un tajā ir sacīts:
Reiz kad ienaidnieki, pēc visu aula vīru nogalināšanas, esot ielenkuši vienu no torņiem, kurā bija patvērušies aula vecākie ļaudis un mazi bērni, kāda sieviete glābjot bērnus no neizbēgamas bojāejas esot tos pārnesusi uz torni, kurš atrodas uz aizas pretējās klints. To viņa veikusi pa trosi, kas bijusi nostiepta pāri aizai, starp diviem torņiem. Visi teipa ļaudis, kas palikuši šīs puses tornī, pēc brīža esot nogalināti, bet varonīgajai sievietei, ar vairākiem mazuļiem, esot izdevies izglābties. Tādējādi esot izdevies paglābt šejienes teipu no izmiršanas, jo kad izglābtie bērni izauguši, tie dibinājuši jaunas ģimenes un turpināja teipa tradīcijas.
Lai par Vovnaški torņu izcelsmi un vēsturi informācijas ir pamaz, par pašu šo reģionu šis tas ir zināms. Tad nu pāris rindiņā, šeit sēžot un baudot Vovnaški panorāmu, paturpināšu vēstures izklāstu.
Nedaudz no ingušu viduslaiku vēstures (Šahari).
Un tā nu, kā jau iepriekš minēju, pēc tatāru-mongoļu uzbrukumiem,XII-XIV g.s., ingušu un čečenu priekštečiem (vainahiem), nācās pamest līdzenumus gar Terekas un Sunžas upes krastiem. Tad ingušu priekšteči masveidā meklēja patvērumu Kaukāza kalnos un lielā daļa no viņiem nonāca arī šeit, Targimas ieplakā un Džeirahas aizā, kur tika dibinātas jaunas apmetnes un auli. Starp citu, viena no versijām ir tāda, ka tieši šajā laika periodā arī sāka veidoties šie cietokšņ ciemati (vouvi).
Protams lai aizstāvētos no uzbrucējiem, ingušiem nācās apvienoties. Domājams ka XVI g.s., šajā apvidū, sāka veidoties ingušu sabiedriskās , politiski-administratīvās, teritoriālās savienības, jeb kopienas ar daļējām valstiskuma pazīmēm. Šādas kopienas, kurās apvienojās vairāku aulu un dzimtu ļaudis, tad tika dēvētas par „šahariem”. Šaharu robežas pārsvarā sakrita ar kalnu grēdu virsotnēm vai upju gultnēm. Savukārt šaharu nosaukumi daudz maz sakrita ar šejienes vēsturisko novadu nosaukumiem. Tā nu šeit, Targimas ieplakā, sākotnēji izveidojās Galgajas šahars (Галгаевский шахар). Laika gaitā, kad ar vien vairāk ingušu apmetās kalnu rajonos, šaharu robežas tika mainītas un tika izveidotas arī jaunas kopienas. Tad arī Galgajas šahars tika sadalīts divos atsevišķos: Hamhi un Cori šaharos. Attiecīgi Vovnaški tad atradās Cori šaharā, bet Targimas auls un Egikala, uz kuru mēs tūlīt dosimies, atradās Hamhi šaharā.
Neskatoties uz šādu, tik pat kā valstisku savienību veidošanos, ingušiem tā arī neizdevās izveidot vienotu un spēcīgu valstisku veidojumu. Tā vietā inguši saglabāja sev ierastās, nelielu ģimeņu un dzimtu tradīcijas un izveidojās situācija, ka bez maz vai katrā ar kalnu grēdām norobežotā ielejā veidojās nelielas kopienas, kuras saglabāja atšķirīgus valodas dialektus. Neskatoties uz to, tajā pat laikā, sāka veidoties arī vienota, ingušu (galgaju), etnosa pašapziņa un šo laiku drīzāk var arī uzskatīt par patstāvīgas ingušu nācijas veidošanās sākumu. Pie kam, šis process aizsākās tieši šeit ,Targimas ieplakā, Assas upes un Džeirahas ielejās. Tā tad, ne jau tā pat vien, Targimas novads tautā bieži tiek dēvēts par ingušu (galgaju) tautas šūpuli!
Pēc nelielas pauzes ar vēstures izklāstu un jauko panorāmu baudīšanas, varam doties lejup. Pa ceļam vēl seko daži foto uz Vovnaški torņu fona. Pēdējais gājiena posms gan izrādās visai ekstremāls, jo sāk spēcīgi līt lietus un kalnu taciņas ir kļuvušas dubļainas, un ļoti slidenas!
Nonākot jeb nošļūcot lejā, atrodam vietiņu upes klinšainā krastā un piesēžam zem īpatnēja koka, kurš spriežot pēc sava izskata arī ir daudz ko redzējis. Tad nu te beidzot varam arī papusdienot! Kā jau iepriekš minēju, mums jāiztiek ar līdzi paņemtu pārtiku, jo šeit, šajā ielejā, nav neviena veikala. Galu galā, lai arī pusdienas mums ir visai pieticīgas, tās izrādās visai gardas! Vārītā vista ar Mužiči aulā ceptu maizi, brīvā dabā un jaukā vietā, garšoja tīri labi!
Egikalas (Эгикхал) sen pilsēta.
Tā nu kārtīgi papusdienojuši un ievilkuši elpu, pēc ne visai vieglā kāpiena kalnā un ekstremālās lejup nākšanas, varam turpināt ceļojumu. Tā kā nu pat jau tuvojas vakars, nolemjam apskatīt vēl tikai vienu objektu. Protams ka izvēlamies to pašu iespaidīgāko un nozīmīgāko un tā ir Egikalas sen pilsēta.
Nu īsts vecis Tu esi - meitenēm tādi patīk. Drosmīgs, radošs, varošs, ar plašām interesēm (lai vispār realizētu tādu ceļojumu)... Bija ļoti interesanti! (Es arī tādā ceļojumā gribētu aizbraukt, bet tādu labu kompāniju nemaz nebūtu tik viegli sameklēt. ) Ļoti skaisti dabas skati! Un ļoti saturīgs apraksts. Paldies!
P.S.Starp citu, saskaņā ar iepriekšējo dzīvju teorijām, vai tik nav tā, ka pats tajās zemēs esi dzīvojis, ja reiz Tevi uz turieni tā velk.
Krievs visu laiku spiež virsū savu "sraņ",kā tiko dabon pa purnu,tā "fašisti baņģiti"-Tie kas zin sapratīs mani! par rakstu protams super mega skill ++
