Arheologu mums pa rokai nav, tādēļ mēs, ar manu gidi Tatjanu, mēģinām apsekot Egikalu patstāvīgi. Pie tā vēl gribētu piebilst, ka gan pieejamā literatūrā, gan interneta resursos esošā informācija par Egikalu, ir visai skopa un virspusēja. Šādam manam apgalvojumam piekrīt arī mana gide. Gods kam gods, Tatjana tomēr šo to zināja par Egikalu un daudz ko pastāstīja, bet kopumā vietējā gida un patiesa Egikalas pārzinātāja klātbūtne šeit būtu ļoti noderējusi.
Galu galā mēs izmetam vairākus lokus ložņājot starp senajiem mūriem, un izpētām vairākus torņus un dažādas senās celtnes. Te pavisam īsi, atgriezties pie vēstures, vēl nebūtu lieki piebilst, ka līdz jau pieminētajam un bēdīgi slavenajam, 1944.gada februārim, Egikala bija apdzīvota vieta un šeit dzīvoja vairāki desmiti ģimeņu. Tas arī ir iemesls tam, kādēļ šeit vairākas celtnes vēl jo projām ir salīdzinoši labi saglabājušās.