Latviešu tautas folklora padomju varas izpratnē bija pavisam nepareiza. Folkloristiem pārmeta nepilnīgu, nezinātnisku un formālu pieeju folkloras vākšanā, ignorējot folkloras teicēju šķirisko piederību. Tika gan atzīts Krišjāņa Barona veikuma progresīvais raksturs, lai gan vienlaikus dainu klasificējuma sistēma tika atzīta kā nemarksistiska, jo K.Barons iziet no buržuāziska uzskata par cilvēka ģimeni kā sabiedrības pamatvienību.
20. gadsimta 40to gadu beigās un 50to gadu sākumā Latvijas teritorijā tika organizētas vairākas zinātniskas ekspedīcijas ar mērķi vākt, pierakstīt un apkopot ideoloģisku pareizu padomju laika latviešu tautas folkloru. Pēc būtības nelaimīgie folkloristi, kas piedalījās ekspedīcijās, tika nostādīti neizpildāma uzdevuma priekšā - viņiem bija jāatrod un jāpieraksta kolektivizāciju, partiju, Ļeņinu un Staļinu slavinošas tautasdziesmas, parunas vai varbūt arī pasakas. Vairāk nekā skaidrs, ka pēckara Latvijā, kuru smagi skāra represijas un masveida deportācijas, nevienam pat prātā nenāca kaut ko tādu sacerēt. Līdz ar to jebkādi mēģinājumi atrast kādu teicēju ar pareizu tautasdziesmu, lai padomju laika folklora varētu pretendēt uz kaut kādu autentiskumu, jau iepriekš bija lemti neveiksmei.
Visticamāk neveiksmes iespēja nemaz netika pieļauta un rezultātā folkloristi kaut ko arī savāca. Vai patiešām viņiem kāds kādreiz noskaitīja kādu pantiņu vai arī radošās mokās, graužot zīmuļus, viņi paši sadzejoja visas jauno laiku dainas, par to vēsture klusē. Padomju varas izpratnē šāda jaunrade nemaz nebija nekas nosodāms, bet gan pilnīgi pieņemama un akceptējama parādība. 1951.gadā Maskavā sarīkotās Vissavienības etnogrāfiskās apspriedes laikā šāda jaunrade jau tika pasludināta kā obligāti izpildāma direktīva: "Folkloristam aktīvi jāpiedalās folkloras jaunradē, jāpalīdz radīt idejiski augstvērtīgu laikmetīgo folkloru, jāapkaro viss nezinātniskais, arhaiski nevērtīgais, neidejiskais tautas daiļradē"
