Tas varētu izklausīties absurdi, bet runa ir par "PSRS" abreviatūrā iekļauto vārdu nozīmi un to atbilstību īstenībai. PSRS nozīmē Padomju Sociālistisko Republiku Savienība. Realitātē tā bija tikai izkārtne.
Nekāda PSRS nemaz nebija!45
516
3
Attēls no: fishki.net
"Padomju"
Aptuveni uz 70-tajiem gadiem vārda "padomju" nozīme bija mainījusies un tas sāka aizstāt vārdu "mūsu". "Mūsu padomju automobīļi paši labākie pasaulē". "Mūsu padomju virtuve - pati diētiskākā". "Padomju tauta - uzvarētāju tauta". Tā varēja lasīt padomu laika plakātos. Lai gan padomju tauta bija nekas vairāk kā tikai izdomājums.
Vai valstī esošās padomes kaut ko patiešām izlēma? Tās bija dekoratīvs elements. Tāpat kā nebija vēlēšanu - cilvēki gāja uz vēlēšanu iecirkņiem, lai atzīmētu vienu vienīgo partijas kandidātu. Pat pats partijas jēdziens padomju laikā kļuva bezjēdzīgs - vārds "partija" nozīmē kaut kādu daļu, bet kāda gan daļa tā var būt, ja visa vara bija nedalītā komunistu pārvaldībā.
Attēls no: onedio.ru
"Sociālistisko"
Vēl viens mīts par to, ka tad pastāvēja sociālisms. Īstenībā visu peļņu savāca boļševiki, kas atļāvās pilsoņiem izmaksāt nožēlojamas algas un dalīt "bezmaksas" dzīvokļus, kā arī piedāvāt "bezmaksas" medicīnu.
Kā gan savādāk bija iespējams finansēt PSRS laiku kara kampaņas Afganistānā vai uzturēt pie dzīvības dažādus afrikāņu vadoņus? Tāpat arī propaganda. Tā nebija nozare, kas kaut ko ražo, bet tikai patērē.
Laba dzīve bija tikai padomju nomenklatūrai, kas tika nodrošināta ar vasarnīcām un mašīnām, personīgajiem šoferiem un ceļojumiem ārpus valsts, kā arī lieliskiem produktiem "Berjozka" specveikalu tīklā. Droši vien tie, kas stāsta par PSRS laiku labo dzīvi ir nomenklatūras pēcnācēji.
Reklāma
Attēls no: syg.ma
"Republiku"
Lai pastāvošo iekārtu varētu nosaukt par republiku, ir jānotiek vēlēšanām. Padomju laikā visus vadītājus vienkārši nozīmēja Kremlis, kā arī stingri sekoja partijas kursam. Tie, kas nevēlējās ievērot nosprausto kursu, gāja bojā, kā piemēram, Pjotrs Mašerovs, kas nomira autonegadījumā 1980. g.
Tas bija vienkāršs despotisms bez iespējas izvēlēties un bez tiesībām tautai nomainīt šo varu.
Attēls no: maxim-nm.livejournal.com
"Savienība"
Tā nebija savienība, kaut vai salīdzinot ar Eiropas savienību. Pati pirmā atšķirība būtu, ka valstis ir līdzvērtīgi partneri un tās ir apvienojušās brīvprātīgi. Savukārt padomju savienībā valstis "iestājās" ar militāra spēka palīdzību. "Demokrātiskās vēlēšanas", kas tika rīkotas, piemēram, Baltijas valstīs pēc to sagrābšanas, bija visīstākais farss. Komunistu marionetes "lūdza" pievienoties, kas tika arī atļauts. Pēc tam sekoja vietējo iedzīvotāju deportācija, nosūtot cilvēkus uz Gulaga "kurortiem". Kopumā kaut kas līdzīgs sagadīja visus, kas atļāvās nepiekrist.
Tā dēvētā savienība turējās uz padomju durkļiem un tik līdz radās tāda iespēja tā sabruka.
Attēls no: pixabay.com
Nebija nekādas Padomju Sociālistiko Republiku Savienības. Tas bija totalitārs valstisks veidojums, ļoti bīstams apkārtējai pasaulei un īpaši bīstams cilvēkiem, kas tajā dzīvoja. Nosaukums jau bija skaists, bet būtību tas nemaina
Tev patiks šie raksti
Mana mamma padomju laikos strādāja par pavāru, no darba mājās nesa pārtiku. To laiku tradīcija - ja zog darba kolektīvs, tad nemaz nemēģini tajā nepiedalīties. Ja nezodz pats, tad priekšniecība iedot kukuli, lai tu klusētu. Tā arī mammas priekšniece deva šādus kukuļus pārtikas veidolā - ja nosūdzētu, tad uz pašu varētu rādīt ar pirkstiem un teikt, ka līdzdalībniece. Toties uz kā rēķina notika zagšanas ēdināšanas iestādēs - gatavojot ēdienu, uz daudz ko ekonomēja, kā arī dažādas sastāvdaļas aizstāja ar mazāk vērtīgām vai vispār kaut kādiem atlikumiem. Tāpēc pastēte ir 5% aknu un 95% mistērijas. 
Manai mammai piedāvāja kļūt arī par šefpavāru, bet viņa atteicās, jo visa tā zagšanas būšana nebija simpātiska. Starp citu, par pavāru būšanu labs raksts ir intervija J. Vecbrāli, tas tā - ja neticat man un uzskatāt, ka tikai rakstu fufeli, lai tikai aptraipītu jūsu saldās atmiņas par PSRS. Ak, pareizi, teiksiet taču, ka šodien tāpat visi zog visur, kur vien var! Jāteic, tāda tradīcija tiešām pastāv, bet tai ir dziļas saknes minēto PSRS laiku kultūrā. Taču ne visi zog darba vietās, kā arī ne visās darba vietās ir iespējams zagt. Skumji, protams, bet ko varam gribēt, ja daļai ļoti gribās ievērot vecās tradīcijas?
+
