Raksts pacelts.
300 dienas Spokos nav joka lieta, jānosvin vismaz pievienojot kādu rakstiņu. Nekas ievērības cienīgs man nenotiek kas būtu rakstiņa vērts, tādēļ nolēmu nedaudz pastāstīt kā es līdz tam nonācu, savai darbībai autolauciņā. Komentāros ievēroju ka daudzi spoki saka: būtu man tādi apstākļi un instrumenti.... Mūsdienās visas lietas notiek daudz vienkāršāk, vajag tikai gribēšanu un motivāciju, iespēju ir bezgala daudz.
Kad es astoņdesmitajā sāku autiņu ķīlēšanu, tā skaitījās nelegāla darbība un visi amatnieki kas mājās darbojās staigāja zem bargā likuma panta. Instrumenti arī nebija brīvi pieejami un pārsvarā tos nācās iegūt dažādos nelegālos ceļos, vai nu caur blatiem, vai kaut kur caur iestādēm un kolhoziem norakstītiem klāt tikt. Daudzas uzpariktes nācās būvēt arī pašiem.
Reāla interese par tehniku man radās kaut kur desmit gadu vecumā, sešdesmito beigās, septiņdesmito sākumā, velosipēds, mopēdi... tie tika srūvēti un ķīlēti caurām dienām. Ar materiālu gan ir stipri bēdīgi, tanī laikā arī ar fotogrāfēšanu sāku nodarboties tādēļ ir saglabājušās vismaz dažas miglasbildes.
