Motivācija.162

Tēva atdotais IŽ Plaņeta-Sport. Tālāk nāca moči un vecākiem nezinot arī dažreiz pie kāda autiņa stūres piekļuvām un pa nomaļām vietām pabraukājāmies.

Piektdiena Trīspadsmitais, kā pērkons no skaidrām debesīm, ardievu brīvā dzīve, služba Aizbaikālā....  divi gadi kaķim zem astes.

Pēc armijas, astoņdesmitais gads, šinī vietā starp pagaidmāju un bērzu uzvilku brezenta pārklāju, tipa nojumi, tā bija mana darbnīca kur sāku savu pirmo autiņu ķīlēt.Kādās svinībās draugi palīdzēja mocīti piebeigt, iedevu pabraukāties, nonesa tā ka nebija ceļams, lūžņu čupa pāri palika.

Kā jau padomju pilsonim pienācās, obligāti bija jāstrādā, sāku strādāt AK10 (autikombinātā) par šoferi uz ZIL pašizgāzēja. Bija arī savi labumi, varēju izmantot savu smago autiņu kā personīgo, benzīns arī vienmēr palika pāri, varēju ar korišiem un kaimiņiem padalīties, bet ar padomju cilvēka algu pie sava auto netikt.Brīvajā laikā braukāju pa kāzām un jubilejām fotogrāfējot, būvēju un remontēju dažādu radioaparatūru, kļuvu par ierakstu pirātu, griezu arī krogā mūziku oficiāli un pa disenītēm nelegāli. Kā jau pēc armijas pārnācis biju zaļš un pliks, satiku arī meiteni un gribējās pie sava autiņa tikt. Tā nu noplosījos pāris gadiņus un iekrāju divus ar pus tūkstošus krievu rubulīšus, nu varēju domāt par pirmā autiņa pirkšanu.

Vienīgais foto no mana pirmā autiņa, kaut kur Karēlijā caurbraucot. VAZ 2101 1974 gada izlaidums, 1,3l, bet pareizais, vēl Itāļu motora bloks, valsts nummura zīme 13-00 LT .Tā nu nopirku pa 2200 rublīšiem ejošu bet pagalam nopuvušu žigulīti. Pēc remonta no oriģinālā palika tikai jumts ar stoikām un tunelis kardānam. Sāku interesēties pie meistariem kā var savest dzelzi kārtībā. Biju šokā kad pazīstams metinātājs uzsauca 800. tikai par metināšanu, bleķus lai es pats sameklēju. Otrs belziens bija kad par detaļu cenām painteresējos, ja vekala cena spārnam bija 16 rubļi (protams ka pašu spārnu veikalā nenopirkt),  to dabūt varēja pa 160. Ar lonžeroniem bija vēl trakāk, veikala cena bija 36 rubļi, Rumbulas tirgū par vienu prasīja 550. līdz 760. koka rubļus. Sapratu ka vienīgā izeja ir pašam mēģināt celt autiņu augšā. Vienīgais cilvēks kas šo ideju atbalstīja bija mana meitene, radinieki pat piedāvāja samest priekš remonta, bet lai pats nemēģinu, ka tik nesačakarēju vēl to kas vesels ir tam autiņam palicis.

Tā nu kaut kā tiku pie mazā deglīša un rezaka, pa nelegāliem ceļiem iegādājos skābekļa balonu un karbīta aparātu, mācījos metināt ar autogēnu. Gāju ar polšu pie metinātāja lai apstāsta kā pareizi liesmu uzregulēt un kā aptuveni process notiek.

Tā nu ķēros pie mēseles un cirtņiem. Iesākumā nocirtu un iemetināju pirmo slieksni. Liels bija pārsteigums kad konstatēju ka nu vairs durvis neiet ailē iekšā, Izrādās ka metinot ar autogēnu dzelžus pamatīgi savelk, pirms metināšanas stoikas un ailes ir jāiefiksē. Tālāk panesās, desmitiem neskaidru momentu un tad tikai polšu zobos un pie spečokiem uz konsultāciju, par skolu bija jāmaksā.

Arhaiskie instrumenti, bet daži vēl joprojām pa reizei tiek izmantoti. Pie virpotāja pasūtīta speciāla skrūve spiezšanai.