16 cilvēku pēcnāves pieredzes10
Lai arī no kurienes mēs būtu, lai arī kādi mēs nebūtu, mums ir viena kopīga lieta, par ko mēs aizdomājamies - nāve. Agrāk vai vēlāk mēs nomirsim un droši vien, cik ilgi cilvēce ir pastāvējusi, tik ilgi ir mocījis jautājums, kas notiek pēc tam. Es nevaru atbildēt, kas notiek pēc tam, bet tas nekādā veidā mums nav traucējis būt dzīviem un turpināt attīstīties.
Šeit būs vairāku Reddit lietotāju pēcnāves pieredzes.
"Anafilakse, neelpoju, uzskatīju, ka piedzīvoju halucinācijas hipnotiskās iedarbības dēļ, kamēr par to nepastāstīju mammai. Pusmūža vīrietis mierīgi stāvēja pie gultas, kamēr medicīniskais personāls skraidīja apkārt un darīja nepieciešamo. Man bija neverbāla saruna ar viņu un un viņš teica man nomierināties, fokusēties uz elpošanu. Viņam mugurā bija tropiska stila krekls, vecmodīga cepure un ļoti patīkama izturēšanās. Mamma parādīja vecātēva fotogrāfiju, ko es nekad nebiju redzējis un tas bija vīrietis pie gultas. Viņš nomira pirms manas piedzimšanas."
"Pēc operācijas es nomiru, es atceros, ka varēju visu redzēt un dzirdēt, un saprast, kas notiek, bet fiziski neko nevarēju sajust. Tas bija satraucoši"
"Es saņēmu elektrisko triecienu. Ārsti apgalvo, ka pirmais trieciens apstādināja sirdi un otrais to iedarbināja no jauna. Es atceros, ka piedzīvoju tumšāko tumsu un klusāko klusumu. Man vairs nerūpēja, ka es mirstu, šķiet, ka laiks izmainījās, šķiet, ka tās bija stundas, lai gan es biju miris kādas 30 sekundes. Es jutu, ka es peldu un peldu uz kaut ko, kas izrādījās ir mans ķernemis un realitāte."
"Es biju mirusi kau kur 30 sekundes vai minūti, daudzi kļūdas par to. Tas nemaz nelīdzinās gulēšanai. Es mēģināšu izskaidrot. Tavā prātā vienmēr ir tāds kā troksnis. Guļot tas pieklust, bet tas tur ir. Nebiju ievērojusi pirms nomiru, bet tagad ievēroju. Nevēlos romantizēt nāvi, bet kad manis nebija, tas bija perfekts nekas. Viss stress, murgi, rūpes, viss pazudis. Nekas neeksistē, savā veidā tas bija skaisti. Man nav pašnavniecisku tieksmju, es ceru nodzīvot garu dzīvi, bet es ilgojos pēc bezapziņas stāvokļa un varu droši apgalvot, ka nebīstos no nāves."
"Mana māte piedzīvoja garu koridoru ar arkveida durvīm, vienas bija atvērtas, un viņa atteicās tajās ienākt."
"Man bija 6-7 gadi, un kādu dienu vecāki mani nogādāja slimnīcā, jo viņi dzirdēja, kā es patiešām skaļi un smagi elpoju. Pēdējā lieta, ko es atcerējos, bija ārstu un medmāsu sejas virs manis, kamēr es guļu uz muguras. Tad viss palika plakans. Dīvainākā, neizskaidrojamākā lieta, kas notika toreiz - es pēkšņi visu varēju redzēt kā skatītājs, it kā biju peldošs gars. Es redzēju, kā mani atdzīvina, redzēju kā mamma raud un tēvs viņu mierina. Tad es redzēju baltu veidolu līdzīgu manam ķermenim un kas nokrīt caur griestiem un lēnām, kā vēja lapa, nokrīt uz leju, lai galu galā nolaidītos manā ķermenī. Tieši tad šī pieredze beidzās. Mani ielika medicīniski izraisītā komā, un es pamodos pēc dažām dienām, es neatceros. "
"Kad mana aukle bija jauna, viņai bija briesmīgs drudzis, un visi padomāja, ka viņa ir nomirusi. Savā" sapnī "viņa gribēja kāpt kalnā, bet vecs vīrietis viņu apturēja. Viņš teica, ka viņai vispirms ir jāstrādā, pirms būs pienākusi viņas kārta kāpt."
"Šogad es nomiru divreiz. Tas bija kā laika ceļojums. Vienā minūtē es biju, tad nebiju, tad atkal biju. Laika sajūta nepastāvēja, es varētu būt miris 1 sekundi vai 1 gadsimtu. Mirstot bija apjukums un laiks palēninājās, tad tikai nekas. "
"Mans tēvs bija miris uz operācijas galda divas minūtes. Viņš man pastāstīja, ka viņš nonācis pludmalē un tur atradies viņa vectēvs. Viņi kādu laiku sēdēja un runāja. Tad viņš atgriezās."
"Es biju miris 6 minūtes. Es gulēju uz zemes un mans ķermenis atdzisa. Kaut kur mans ķermenis sāka palikt siltāks, un viss kļuva patiešām mierīgs un kluss. Man vairs nebija sāpju. Atdzīvināšana ir vissliktākā lieta pasaulē. Sāku dzirdēt skaļus trokšņus, es jutu šīs milzīgās sāpes. Tad tur bija visbriesmīgākā smaka, kāda jebkad bijusi. Smaka bija tāda, it kā katrs miris dzīvnieks būtu pārmeklējis man degunā. Smarža bija tik slikta, ka es sāku vemt. Es atceros, kā ārsts pagrieza mani uz sāniem un vēroja, kā mani vēmekļi izsmidzinās uz medmāsu. Nomiršana bija patīkamākā lieta, ko jebkad esmu piedzīvojusi, un atdzīvināšana visbriesmīgākā. "
