10

 209  1

Lai arī no kurienes mēs būtu, lai arī kādi mēs nebūtu, mums ir viena kopīga lieta, par ko mēs aizdomājamies - nāve. Agrāk vai vēlāk mēs nomirsim un droši vien, cik ilgi cilvēce ir pastāvējusi, tik ilgi ir mocījis jautājums, kas notiek pēc tam. Es nevaru atbildēt, kas notiek pēc tam, bet tas nekādā veidā mums nav traucējis būt dzīviem un turpināt attīstīties.

Šeit būs vairāku Reddit lietotāju pēcnāves pieredzes.

Komentāri 10

0/2000

Kad atjēdzos pēc anestēzijas, es jutos ļoti, ļoti laimīgs. Bija sajūta, ka esmu bijis kaut kur citur un ka tur es biju pilnīgi pieņemts, pilnīgi piederīgs. Tajā brīdī man likās, ka nevaru saprast to, kāpēc cilvēki vispār vēlas palikt uz zemes un kāpēc bērēs raud, ja patiesībā jāraud būtu par tiem, kuri paliek uz zemes. Es apzinājos, ka tur pastāv pilnīgi citi likumi un kārtība. Nekas, kas šeit mums ir, tur nav aktuāls, jo viss darbojas pilnīgi citādāk. Šeit mēs precamies, draudzējamies, šeit ir cieņa un gods, bet tur tu ar to neko nevari iesākt, jo ir pilnīgi cita realitāte. Visām mūsu lietām tur vienk. nav nozīmes.

Jāpiebilst, ka es ticu tam, ka ir pasaules Radītājs, jeb Dievs. Un es arī mēģinu dzīvot apzinoties šādu realitāti, ikdienas jautājumus pakārtojot tam. To es saku tādēļ, ka šādas pieredzes ir dažādas, ir arī cilvēki, kuriem šī pieredze ir briesmīga un baisa. Es pieļauju domu, ka nav gluži tā, ka pilnīgi visi pēc tam ir svētlaimē. Iespējams, ka slepkavas un ļaundari, kuri citiem darījuši sāpes, nonāk kaut kur citur. Tāpēc domāsim kā dzīvojam, ja nu pasaule ir tikai koridors, tad mums nebūtu jānonāk kādā briesnīgā vietā.

Lai jums visiem mierpilna diena! 🙂

 12  0 atbildēt

Iespējams, ka šīs klīniskās nāves vīzijas ir kaut kas līdzīgs sapnim, kur arī var notikt pārsteidzošas lietas. Tas ir kamēr smadzenes vēl nav mirušas.

Kaut gan gribētos ticēt, ka apziņa un dzīves pieredze neizgaist nāvei iestājoties!

 8  0 atbildēt

Man pazīstams večuks arī minēja milzīgu miera sajūtu kad uz brīdi bija jau tur. Kad nomirsim tad redzēsim kas tur ir!!!

 7  0 atbildēt

Bet ne velti ir dzirdēts,ka zeme jau ir elle un mēs tajā atrodamies.Ja dzīves laikā izdari visu pareizi,tad nomirstot tiec augstāk,kur tev būs tas mūžīgais miers,bet ja uz zemes nodzīvoji nepareizi,tad nomirstot tevi atgriež atpakaļ un sāc visu no gala.

 7  0 atbildēt

Pēc pirmā bērniņa dzimšanas pieceļoties kājās pirmo reizi- notika tas.... Tur bija milzīga miera sajūta,silta migla kas tevi apņem- vienlaicīgi gaisma un mūzika kura ir ,bet neskan....to nevar aprakstīt...tad mākslīgā elpināšana un nesapratne kur tu biji un kas notika...

 6  0 atbildēt

Man šķiet, ka daudzi cilvēki neatmostas no komas, jo viņi ir sajutuši kā ir bez stresa un sāpēm, kas ir mums uz zemes un izvēlas šeit neatgriezties. Es noteikti arī tā darītu.

Starp citu daudz kļūdu tekstā, baigi uz ātro laikam rakstīji.

 5  0 atbildēt

Man pašai trīs reizes apstājās sirds pēc smaga plaušu karsoņa. Es sevi redzēju virs sevis kā man lika elpošanas trubas iekšā, kā man sirdi atkačāja.... tiešām...man tajā brīdī bija miers....

 5  0 atbildēt

Vienreiz, kad noģību (mājās, koridorī), redzēju sev priekšā tuneli ar gaismu, kas lēnām tuvojās. Kaut kur zemapziņā es sapratu, ka man ir jāizvēlas - iet pretī gaismai vai atvērt acis, un man bija maz laika izdomāt, izvēle bija jāizdara gandrīz uzreiz. Es mēģināju atvērt acis, bet man nesanāca, gaisma turpināja tuvoties. Beigās es saņēmos visus spēkus, lai atvērtu acis, un man izdevās. Nejutu, ka mani mēģināja pamodināt, nezinu, cik ilgi es tur tā gulēju. Piecēlos, aizgāju uz savu istabu, nepaspēju iekāpt gultā, kad vēlreiz noģību, tikai tad es pati dzirdēju troksni, ar kādu nokritu. Pati pamodos, iekāpu gultā un pēc kādas stundas aizmigu.

 4  0 atbildēt

+

 1  1 atbildēt