5 stāsti, kas liks apšaubīt mums zināmo realitāti2

Trešais stāsts

Kādu vakaru pusaudža gados pirms gulētiešanas lasīju bibliotēkas grāmatu. Tas bija kaut kas patiešām garlaicīgs, bet es biju reģistrējusies vēstures projektam skolai, tomēr es nevarēju noturēt acis vaļā. Es aizmigu ar to savā gultā. Man bija kā miega paralīzes gadījums, un es redzēju, kā ēnaina vīrieša figūra ienāk manā istabā, paskatās apkārt, paņem dažas nieciņus un noliek tos atpakaļ. Tas bija tik biedējoši, viss mans ķermenis kliedza, lai kustētos, bet es nevarēju pakustināt pat ne pirkstu. Es tikai gribēju kliegt pēc palīdzības, taču nekas nenotika, lai arī cik izmisīgi es mēģināju. Beidzot es saņēmu pietiekami daudz drosmes, lai paskatītos uz vīrieti, bet viņš kaut kādu iemeslu dēļ nebija fokusā... viņš bija tikai ēna, it kā tur īstenībā nebūtu. Viņš pienāca pie manas gultas un nostājās virs manis, lūkojoties uz mani, kas likās kā mūžība. Es biju ļoti nobijusies, bet nevarēju pakustināt nevienu muskuļi. Tad viņš pastiepa roku, paķēra manu bibliotēkas grāmatu un pagriezās, izejot no manas istabas. Es nekad neatradu šo bibliotēkas grāmatu pēc tam, lai arī izārdīju savu istabu un māju.

Mana mamma teica, ka tas bija sapnis, lai samierinātos ar grāmatas pazaudēšanu, bet es skaidri atceros, ka tovakar aizmigu to lasot, un tajā vakarā pat biju nosūtījusi īsziņu savam puisim, sakot, ka vēlos, lai būtu izvēlējusies citu grāmatu, jo šī man liek aizmigt. Man bija jāmaksā sods par pazaudētu grāmatu!

Ceturtais stāsts

Kad man bija ap 13, es mēdzu izzagties ārā nakts vidū, lai paņemtu mammas mašīnu un braukātu apkārt. Kādu nakti, kad es braucu pa tumšu ielu, mašīna pēkšņi apstājās. Tā apstājās tik ātri, ka viss mans ķermenis padevās uz priekšu. Kad es apsēdos atpakaļ, mašīna kustējās un mana kāja nebija uz bremzes. Mašīna nedarbojās. Es paskatījos ārā pa logu un neko neredzēju. Tur bija pilnīga tumsa. Mēģinot saprast, kas notiek, es sāku ievērot neregulāras gaismas. Kad manas acis aprada, un es sapratu, ka tas, ko es redzu, ir vilciens, kas lidoja vien centimetrus no automašīnas bufera. Man nav nekāda izskaidrojuma, un pēc situācijas loģikas man tajā naktī vajadzēja nomirt.

Piektais stāsts

Snohomišā, Vašingtonā, ir bārs ar nosaukumu "Oxford". Vietai ir vardarbīga vēsture, jo tur ir bijuši vismaz 2 vai 3 nāves gadījumi vai slepkavības. Mani vecāki ir bijuši tur dažas reizes, lai klausītos dzīvo mūziku un ir dzirdējuši tualetē ieslēgtu sievieti un virtuvē plīstošus šķīvjus, lai arī tur neviena nav.

Kādu nakti mans tētis ar glāzi sarkanvīna devās lejā uz pagrabstāvu, kur ir biljarda galdi un vēl viena bāra lete. Viņš pastāstīja, ka viņa glāze viņam uzsprāga rokā un atskanēja plīstoša skaņa. Viņš paskatījās uz leju, un viņam rokā bija tikai vīna glāzes kājiņa, un uz viņa vai ap viņu nebija ne sarkanvīna ne glāzes lausku. Nedaudz apmulsis viņš devās pie bārmenes, pasniedza viņai kājiņu un paskaidroja, kas noticis, un viņa atbildēja: "Viss kārtībā, tas notiek šeit visu laiku", un pasniedza viņam jaunu glāzi.