Lai arī no kurienes mēs būtu, lai arī kādi mēs nebūtu, mums ir viena kopīga lieta, par ko mēs aizdomājamies - nāve. Agrāk vai vēlāk mēs nomirsim un droši vien, cik ilgi cilvēce ir pastāvējusi, tik ilgi ir mocījis jautājums, kas notiek pēc tam. Es nevaru atbildēt, kas notiek pēc tam, bet tas nekādā veidā mums nav traucējis būt dzīviem un turpināt attīstīties.
Šeit būs vairāku Reddit lietotāju pēcnāves pieredzes.
"Anafilakse, neelpoju, uzskatīju, ka piedzīvoju halucinācijas hipnotiskās iedarbības dēļ, kamēr par to nepastāstīju mammai. Pusmūža vīrietis mierīgi stāvēja pie gultas, kamēr medicīniskais personāls skraidīja apkārt un darīja nepieciešamo. Man bija neverbāla saruna ar viņu un un viņš teica man nomierināties, fokusēties uz elpošanu. Viņam mugurā bija tropiska stila krekls, vecmodīga cepure un ļoti patīkama izturēšanās. Mamma parādīja vecātēva fotogrāfiju, ko es nekad nebiju redzējis un tas bija vīrietis pie gultas. Viņš nomira pirms manas piedzimšanas."
"Pēc operācijas es nomiru, es atceros, ka varēju visu redzēt un dzirdēt, un saprast, kas notiek, bet fiziski neko nevarēju sajust. Tas bija satraucoši"
"Es saņēmu elektrisko triecienu. Ārsti apgalvo, ka pirmais trieciens apstādināja sirdi un otrais to iedarbināja no jauna. Es atceros, ka piedzīvoju tumšāko tumsu un klusāko klusumu. Man vairs nerūpēja, ka es mirstu, šķiet, ka laiks izmainījās, šķiet, ka tās bija stundas, lai gan es biju miris kādas 30 sekundes. Es jutu, ka es peldu un peldu uz kaut ko, kas izrādījās ir mans ķernemis un realitāte."
"Es biju mirusi kau kur 30 sekundes vai minūti, daudzi kļūdas par to. Tas nemaz nelīdzinās gulēšanai. Es mēģināšu izskaidrot. Tavā prātā vienmēr ir tāds kā troksnis. Guļot tas pieklust, bet tas tur ir. Nebiju ievērojusi pirms nomiru, bet tagad ievēroju. Nevēlos romantizēt nāvi, bet kad manis nebija, tas bija perfekts nekas. Viss stress, murgi, rūpes, viss pazudis. Nekas neeksistē, savā veidā tas bija skaisti. Man nav pašnavniecisku tieksmju, es ceru nodzīvot garu dzīvi, bet es ilgojos pēc bezapziņas stāvokļa un varu droši apgalvot, ka nebīstos no nāves."
"Mana māte piedzīvoja garu koridoru ar arkveida durvīm, vienas bija atvērtas, un viņa atteicās tajās ienākt."
"Man bija 6-7 gadi, un kādu dienu vecāki mani nogādāja slimnīcā, jo viņi dzirdēja, kā es patiešām skaļi un smagi elpoju. Pēdējā lieta, ko es atcerējos, bija ārstu un medmāsu sejas virs manis, kamēr es guļu uz muguras. Tad viss palika plakans. Dīvainākā, neizskaidrojamākā lieta, kas notika toreiz - es pēkšņi visu varēju redzēt kā skatītājs, it kā biju peldošs gars. Es redzēju, kā mani atdzīvina, redzēju kā mamma raud un tēvs viņu mierina. Tad es redzēju baltu veidolu līdzīgu manam ķermenim un kas nokrīt caur griestiem un lēnām, kā vēja lapa, nokrīt uz leju, lai galu galā nolaidītos manā ķermenī. Tieši tad šī pieredze beidzās. Mani ielika medicīniski izraisītā komā, un es pamodos pēc dažām dienām, es neatceros. "
"Kad mana aukle bija jauna, viņai bija briesmīgs drudzis, un visi padomāja, ka viņa ir nomirusi. Savā" sapnī "viņa gribēja kāpt kalnā, bet vecs vīrietis viņu apturēja. Viņš teica, ka viņai vispirms ir jāstrādā, pirms būs pienākusi viņas kārta kāpt."
"Šogad es nomiru divreiz. Tas bija kā laika ceļojums. Vienā minūtē es biju, tad nebiju, tad atkal biju. Laika sajūta nepastāvēja, es varētu būt miris 1 sekundi vai 1 gadsimtu. Mirstot bija apjukums un laiks palēninājās, tad tikai nekas. "
"Mans tēvs bija miris uz operācijas galda divas minūtes. Viņš man pastāstīja, ka viņš nonācis pludmalē un tur atradies viņa vectēvs. Viņi kādu laiku sēdēja un runāja. Tad viņš atgriezās."
"Es biju miris 6 minūtes. Es gulēju uz zemes un mans ķermenis atdzisa. Kaut kur mans ķermenis sāka palikt siltāks, un viss kļuva patiešām mierīgs un kluss. Man vairs nebija sāpju. Atdzīvināšana ir vissliktākā lieta pasaulē. Sāku dzirdēt skaļus trokšņus, es jutu šīs milzīgās sāpes. Tad tur bija visbriesmīgākā smaka, kāda jebkad bijusi. Smaka bija tāda, it kā katrs miris dzīvnieks būtu pārmeklējis man degunā. Smarža bija tik slikta, ka es sāku vemt. Es atceros, kā ārsts pagrieza mani uz sāniem un vēroja, kā mani vēmekļi izsmidzinās uz medmāsu. Nomiršana bija patīkamākā lieta, ko jebkad esmu piedzīvojusi, un atdzīvināšana visbriesmīgākā. "
Kad atjēdzos pēc anestēzijas, es jutos ļoti, ļoti laimīgs. Bija sajūta, ka esmu bijis kaut kur citur un ka tur es biju pilnīgi pieņemts, pilnīgi piederīgs. Tajā brīdī man likās, ka nevaru saprast to, kāpēc cilvēki vispār vēlas palikt uz zemes un kāpēc bērēs raud, ja patiesībā jāraud būtu par tiem, kuri paliek uz zemes. Es apzinājos, ka tur pastāv pilnīgi citi likumi un kārtība. Nekas, kas šeit mums ir, tur nav aktuāls, jo viss darbojas pilnīgi citādāk. Šeit mēs precamies, draudzējamies, šeit ir cieņa un gods, bet tur tu ar to neko nevari iesākt, jo ir pilnīgi cita realitāte. Visām mūsu lietām tur vienk. nav nozīmes.
Jāpiebilst, ka es ticu tam, ka ir pasaules Radītājs, jeb Dievs. Un es arī mēģinu dzīvot apzinoties šādu realitāti, ikdienas jautājumus pakārtojot tam. To es saku tādēļ, ka šādas pieredzes ir dažādas, ir arī cilvēki, kuriem šī pieredze ir briesmīga un baisa. Es pieļauju domu, ka nav gluži tā, ka pilnīgi visi pēc tam ir svētlaimē. Iespējams, ka slepkavas un ļaundari, kuri citiem darījuši sāpes, nonāk kaut kur citur. Tāpēc domāsim kā dzīvojam, ja nu pasaule ir tikai koridors, tad mums nebūtu jānonāk kādā briesnīgā vietā.
Lai jums visiem mierpilna diena! 🙂
Iespējams, ka šīs klīniskās nāves vīzijas ir kaut kas līdzīgs sapnim, kur arī var notikt pārsteidzošas lietas. Tas ir kamēr smadzenes vēl nav mirušas.
Kaut gan gribētos ticēt, ka apziņa un dzīves pieredze neizgaist nāvei iestājoties!
Man pazīstams večuks arī minēja milzīgu miera sajūtu kad uz brīdi bija jau tur. Kad nomirsim tad redzēsim kas tur ir!!!
Bet ne velti ir dzirdēts,ka zeme jau ir elle un mēs tajā atrodamies.Ja dzīves laikā izdari visu pareizi,tad nomirstot tiec augstāk,kur tev būs tas mūžīgais miers,bet ja uz zemes nodzīvoji nepareizi,tad nomirstot tevi atgriež atpakaļ un sāc visu no gala.
Man šķiet, ka daudzi cilvēki neatmostas no komas, jo viņi ir sajutuši kā ir bez stresa un sāpēm, kas ir mums uz zemes un izvēlas šeit neatgriezties. Es noteikti arī tā darītu.
Starp citu daudz kļūdu tekstā, baigi uz ātro laikam rakstīji.
Pēc pirmā bērniņa dzimšanas pieceļoties kājās pirmo reizi- notika tas.... Tur bija milzīga miera sajūta,silta migla kas tevi apņem- vienlaicīgi gaisma un mūzika kura ir ,bet neskan....to nevar aprakstīt...tad mākslīgā elpināšana un nesapratne kur tu biji un kas notika...
Man pašai trīs reizes apstājās sirds pēc smaga plaušu karsoņa. Es sevi redzēju virs sevis kā man lika elpošanas trubas iekšā, kā man sirdi atkačāja.... tiešām...man tajā brīdī bija miers....
Vienreiz, kad noģību (mājās, koridorī), redzēju sev priekšā tuneli ar gaismu, kas lēnām tuvojās. Kaut kur zemapziņā es sapratu, ka man ir jāizvēlas - iet pretī gaismai vai atvērt acis, un man bija maz laika izdomāt, izvēle bija jāizdara gandrīz uzreiz. Es mēģināju atvērt acis, bet man nesanāca, gaisma turpināja tuvoties. Beigās es saņēmos visus spēkus, lai atvērtu acis, un man izdevās. Nejutu, ka mani mēģināja pamodināt, nezinu, cik ilgi es tur tā gulēju. Piecēlos, aizgāju uz savu istabu, nepaspēju iekāpt gultā, kad vēlreiz noģību, tikai tad es pati dzirdēju troksni, ar kādu nokritu. Pati pamodos, iekāpu gultā un pēc kādas stundas aizmigu.
