Iztrakojušies un uzcēluši Olafu, visi trīs piedzīvojuma meklētāji devās tālāk ceļā uz Ziemeļpolu. Gājiens solījās būt viegls, saule debesīs spīdēja spoži, solot gaismu vēl vairākas stundas, līdz šim nekur nemanīja neviena nepatikšanu nesoša mākonīša . . .
Vienatnē tik tālu no mājām nebija bijis ne Pēteris, ne Rūta, ne Jāzeps. Ceļa sākuma drošie soļi pamazām kļuva nedrošāki un piepildījās bažām. Jāzepam sākot uztraukties vai atgriešanās mājās līdz vakaram būs iespējama. Vieglu lēcienu, satraukums pārleca arī uz Rūtas pleciem, kamēr Pēteris centās draugus skubināt kustināt kājās ātrāk.
Kad tika atskārsts, ka debesis kļūst tumšākas, mākoņiem pārklājoties pāri kā segai virs galvas, Ziemeļpols vēl nebija pamanāms pat pie horizonta. Nelāga priekšnojauta pārņēma kā Jāzepu tā Rūtas prātu, kamēr Pēteris saredzēja piedzīvojuma stāstam jaunu pavērsienu.
Pēkšņi sacēlās vējš, gaisā savirpinot miljons sniegpārsliņu, pamodinot gan uz zemes guļošās, gan uz koku zariem snaudošās. Tām piebiedrojās daudz lielākās māsas no debesīm, kopā izveidojot neticamu ziemas skatu. Beidzoties sākuma pārsteigumam, bērnus pārņēma vieglas izbailes, nekad savām acīm neredzējuši tik biezām sniegpārsliņām krītam no debesīm. Diemžēl krēslā krītošajām sniegpārslām pievienojās stindzinošs, seju saldējošs vējš.
Jāzeps visiem lūdza sadoties rokās, lai sniega ņirboņā viens otru nepazaudētu. Sniegs šoreiz izrādīja savu viltību, cenšoties paslēpties aiz tumsas aizmetņiem, liedzot saulei dot pat stariņu gaismas. Pirmo reizi dzīvē viņš sajutās nobijies, pat reizē, kad pirmo reizi ieraudzīja vēl neiepazīto rotveileru Rūdi, sirds nesitās tik strauji.
Sākumā trijotne mēģināja atrast ceļu atpakaļ uz Skaistleju, bet redzamība kļuva ļoti slikta, ka iešana novestu tikai pie apmaldīšanās. Rūtai vairs nelīdzēja Pētera pozitīvie vārdi, tie vairs no zēna mutes nenāca tik pārliecinošā balsī. Meitene nokļuva soli no krišanas panikā, gribot skriet uz priekšu, taču ne labo roku turošais Jāzeps, ne kreiso roku turošais Pēteris neatlaida viņas plaukstas.
-Mums jāsameklē kāds drošs patvērums- Jāzeps visiem spēkiem centās izkliegt vārdus no mutes. Tam traucēja pretim skrienošais vējš, kas kā sabiedrotos ciešā tvērienā turēja miljoniem miljardu sniegpārsliņu un nežēlīgi sita tās sejā. Tas pamazām lika zaudēt simpātijas pret ziemas skaisto rotājumu.
Lai arī atrazdamies nieka rokas stiepiena attālumā, Pēteris un Rūta tik tikko spēja saklausīt puiša balsi. Sniegputenis bija kļuvis par daudz cietāku riekstu kā skolas gaiteņu troksnis, kuras troksnī sarunāšanās dažbrīd likās neiespējama.
Visi trīs bērni sniega segā likdami vienu soli pēc otra, nenojauzdami kādā virzienā dodas. Visu apgrūtināja aizvien dziļāk kļuvušās sniega kupenas, draudot paklupināt pēc katras nākamās kājas kustības. Visapkārt zeme griezās ar debesīm, vējš atņēma uzticību ausīm, tumsa acīm, visam pārējam kniebjošais aukstums.
-Lielā pēda- iesaucās Pēteris, ieraudzīdams milzīgu izslējušos augumu sev priekšā. Tas stiepās vairāku metru aukstumā, rēciens līdzinājās briesmīgākajam mežonim, bet tā rokas kustējās tik ātri, ka acis nespēja izsekot.
Arī Pētera un Rūtas sirds salecās, roku tvērieni kļuva tik cieši kā vēl nekad iepriekš. Jāzeps jau apdomāja, ka pēdējā stundiņa ir tuvāk kā vēlētos. Rūta stāvēja kā sālsstabs, nekustējās ne centimetra, arī tad, kad puiši lēma ņemt kājas pār pleciem un izdzīvošanu uzticēt pasaulei vecākajai glābšanās metodei, skriešanai.
-Tā ir egle- visbeidzot noteica Rūta. Viņa saklausīja, ka milzīgā rēkoņa ir ap koku skrejošais vējš, tā neticamā izveicība ir vējā blandošā mūžzaļā koka zari, bet niecīgā, gandrīz nepamanāmā gaismiņ izspēlēja joku ar milzīga briesmoņa nostādīšanu bērnu priekšā.
Tā pati krēsla izlīdzēja saskatīt alu smilšu klintī. Tā tapa par glābiņu mūsu varoņiem, lai paslēptos no sniegputeņa briesmām. Piepūtuši vaigus, trijotne uz to skrēja tik ātri, cik vien spēja viņu kājiņas.
Kāda nodevīga koka sakne zem sniega kārtas paklupināja Jāzepu. Pēteris nedomājot apstājās un deva draugam palīdzīgu roku, uzraudams viņu kājās, lai visi vienlaikus spertu kāju tumšajā alā.
Pēteris no somas izrāva sērkociņu kastīti un ar tās palīdzību iededza gaismu. Viņi redzēja, ka ala nebija milzīga, tā veda vien desmit soļus dziļumā un tikpat platumā, taču spēja pasargāt no ziemas uzbrukuma sniegputeņa veidolā.
-Paldies, ka mani nepametāt- Jāzeps noteica draugiem, noliekot savu somu zemē, pats nometoties tai līdzās. Visvairāk puisim patika pārmaiņas, kurās vēl mirkli iepriekš bija jātaustās pēc gaisa malka, taču nu varēja sākt pamazām nomierināties. Iestigšana sniegā un nosalšana zem klajām debesīm vairs nevienam nedraudēja.
-Nekādas problēmas- Pēteris atmeta ar roku, izdarīdams tieši to pašu, ko tikko ceļa biedrs, apsēžoties uz zemes -es gribēju kopā ar tevi ienākt šajā alā, jo ja šeit būtu lācis, man vajadzētu kādu, kurš skrietu lēnāk par mani- visu trīs bērnu smiekli piepildīja alu, nomācot ārpusē svilpojošā vēja skaņu.
Nokļuvuši drošībā, bērniem būs jāsāk domāt, kā turpināt ceļu uz Ziemeļpolu, vai tomēr neatgriezties mājās. Šo lasīsim jau pēc pāris dienām !
