Norunājuši tikšanos nākošās dienas rītā, Jāzeps, Rūta un Pēteris ir apņēmušies nokļūt Ziemeļpolā, lai redzētu Ziemassvētku vecīti un viņa mazos palīgus. Vēl nevienam viņu draugu pulkā tas vēl nav izdevies un izdarot pirmajiem, bērnu trijotne noteikti iemantos apbrīnu starp skolas biedriem. Ceļojums būs grūts un bīstams, bet kuram gan interesē viegls pārgājiens, nodomāja Pēteris. Viņš abiem pārējiem ceļa biedriem lika mugursomās salikt visu vajadzīgo nezināmam pārgājienam. Kaut atgriešanās mājā paredzēta pirms tumsas iestāšanās, satraucošais ceļojums varētu pavērst arī neglīto savu vaigu.
Zem tumšu mākoņu piepildītām debesīm, Pēteris, Rūta un Jāzeps satikās, lai dotos uz Ziemeļpolu. Ceļojums sākās pie lielajām kāpnēm, turpat pie ciematiņa zīmes, kas sveicina ikvienu viesi. Šoreiz apsnigušajai zīmei nācās noskatīties aizejam trim bērniem. Vējiņš bez piepūles spēja pacelt pāris sniegpārsliņas no zīmes jumtiņa, gluži kā rokas mājiens, laimīgam ceļam.
-Tu zini, kur mums jādodas?- Rūta uzrunāja Pēteri. Viņas galvu rotāja balta cepurīte, kas nosedza viņas kuplos matus. Tās baltums saderēja ar tikpat gaišo ziemas jaku, ko pirms pāris dienām viņai uzdāvināja vecāki. Pār meitenes pleciem pārmesta tumšās šokolādes krāsas soma, kurā salikti pāris cepumi un papildus cimdu pāris.
Meitenes balsī varēja saklausīt nelielas šaubas par došanos prom no mājām, par to nevienam no pieaugušajiem nesakot ne vārda. Mazā eņģeļa balstiņa uz pleca čukstēja, ka tā darīt nepiedienās, taču pieņemamāka izlikās iedrošinošā velnēna balss uz otra pleca.
Par abu strīdiem meitenei aizmirsās mirklī, kad palūkojās apkārt ar apbrīnas un skaistuma redzošām acīm. Lai arī viņa visu mūžu dzīvojusi mežu ieskautā, iespējams, Ziemassvēcīgākajā ciematiņā pasaulē, vēljoprojām viņu sajūsmināja sniega un dabas sarokošanās mežā. Koku zari ar piepūli turēja sev virsū balto segu, reizēm vējam netīši nopūšot baltumu zemē, lai zari varētu viegli uzelpot.
Viegli krītošās sniegpārsliņas planēja lēni un liegi, gluži kā dejā. Rīta spilgtās saules staru atstarojošais vizuļojums sniegā meitenei neviļus atsauca atmiņā skaisto dejotāju brīnišķīgos tērpus deju sacensībās.
No lēnīgās gaitas Rūtu atpakaļ atsauca pikas trieciens pa plecu. Pēteris izmantoja vienu no saviem iemīļotākajiem uzmanības pievēršanas paņēmieniem ziemā. Tas nostrādā desmit gadījumos no desmit, nereti tā uzsākot draudzīgu pikošanos.
Pētera tumšā soma no mugurpuses gandrīz pilnībā nosedza jūras zilās krāsas jaku. To kopā saturēja vairāki ielāpi, ko nācās uzšūt pēc pēdējās kokā kāpšanas reizes. Sarkanā cepurīte viņu līdzināja mazam rūķītim, ka brūno zābaku vietā vajadzēja tikai zaļās tupeles ar izliekto purngalu.
-Pēteri- Rūta skaļi iesaucās, pēc tam apraujot savu balsi, apjaušot, ka neatrodas pietiekami tālu no Skaistlejas ciematiņa -kā mēs zināsim ceļu atpakaļ- Pētera pika ne tikai spēja atsaukt meiteni no sapņošanas, bet arī atgrieza šaubas par Ziemeļpola sasniegšanu.
-Neuztraucies- Pēteris dūraiņos virpināja jaunu sniega piku, to nogludinot līdz pilnībai -mēs atstājam vairāk pēdu kā bars vistu- viņš nosmēja, atminoties ainu no fermas vistu būdas.
Tas meiteni no tiesas nomierināja. Lai arī cik tālu ietu, vienmēr var atgriezties atpakaļ un ziemas radītas kupenas ļauj nepazaudēt mājupceļu daudz drošāk kā pārgājieni vasarā.
-Šeit gājis Rūdis- Pēteris iekliedzās, tikko izmetis sniega piku Jāzepa virzienā -šeit ir viņa pēdas- puisis sajūsmināts uzlūkoja pēdu ceļu dziļāk mežā.
Jāzeps piesita pie savas sarkanās ziemas jakas, kabatā ieliekot brūno cepuri, lai jestro soļu laikā tā netiktu nozaudēta. Tā viņš atstājis zemē vairākas galvas segas, par kurām vecmāmiņa bārusies. Skriešanu traucēja arī smagnējā soma, jo tur tika salikts gan ēdiens, gan citas pārgājienā noderīgas lietas.
-Tas nav Rūdis- Jāzeps piesteidzās pie drauga -tās ir vilka pēdas- viņš satrauca abus blakus stāvošos draugus, tiem iesaucoties baiļu trīsu piepildītā balsī -pēdas ir viena aiz otras, gluži kā modeles gājienā pa skatuvi, pietam starp priekšējo un pakaļējo pirkstu spilventiņiem ir sprauga-
Rūta tā vien vēlējās griezties atpakaļ un atgriezties drošībā, zem iemīļotās sedziņas, galvu uzlikt uz rozā spilventiņa un ieslīgt siltā miedziņā, sapņojot par Ziemeļpolu. Pavisam pretējas domas izteica Pēteris, sakot, ka vilku briesmu ēnā, stāsts par ceļojumu uz Ziemeļpolu kļūtu vēl aizraujošāks un piesaistītu vairāk klausītājus.
-Mēs kļūsim leģendas, līdz vakarpusei jau būsim mājās, neiesim traucēt Ziemassvētku vecīti, tikai pieskarsimies zīmei “Ziemeļpols” un iesim atpakaļ mājās- Pētera pārliecība par uzdevuma vienkāršību, miers par nepieredzētām problēmām, spētu pārliecināt pat pieaugušos doties viņam līdzi.
-Cik tālu ir Ziemeļpols?- Rūta atkal ļāvās Pētera prasmīgajai valodai izkausēt neticības celto aisbergu.
-To nezina neviens, mums tikai jāiet ziemeļu virzienā un neizbēgami tur nokļūsim- Pēteris atkal metās glābt savu piedzīvojuma misiju. Puisis zināja, ka viens garo ceļu nespēs mērot, par katru cenu vēloties sev līdzi abu draugu plecus -ko tu dari?- Pēteris pārtrauca savu sarunu ar Rūtu, redzot kā Jāzeps veļ lielu sniega piku.
-Vēlos uzcelt sniega vīru- Jāzeps atteica -ja vilkiem ienāks prātā mūs medīt, vispirms viņi metīsies virsū vienīgajam, kas stāvēs uz vietas, tikmēr mēs pārējie varēsim aizbēgt-
-Nežēlīgi, bet gudri- Pēterim patika drauga ideja -tieši tāpēc mums grupā vajadzīgs tāds kā tu, kurš domās par drošību, kamēr mēs ar Rūtu apspriedīsim visu jautro daļu-
Jāzeps, Rūta un Pēteris uzsāka darbu ar vienu kopīgu mērķi, uzcelt lieliskāko sniegavīru pasaulē. Šis būs viņu pirmais sniegavīrs meža vidū, to ceļot sajūta bija daudz savādāka kā tādu radīt piemājas dārziņā.
Jāzepa rokas izveidoja lielāko no sniega bumbām, kas stiepās viņam līdz viduklim. Rūtas veiklība ļāva pārspēt Pēteri, saripinot otro lielāko bumbu, kas nu kalpoja par sniega vīra vēderu. Pēterim atlika saripināt mazāko bumbu no ziemas burvīgā baltuma, lai trijotnes sniegavīram izveidotos galva.
Lēnām, bet pārliecinoši viņi baltās sniega bumbas pārvērta īstā sniegavīrā. Bērni smaidot, izbaudīja katru kopā pavadīto mirkli. Katrs dungoja sev tīkamāko Ziemassvētku dziesmiņu, kas tālumā skanēja kā mazi Ziemassvētku burvju darbinieki.
Sniegavīram izslejoties pilnā augumā, tas izauga galvas tiesu augstāk kā abi puiši. Bērni to izrotāja ar zaļām skujām, zem sniega segas atrastiem meža dārgumiem, izveidojot smaidu, acis un rokas.
Punktiņu pielika Jāzeps, kurš no somas izvilka garu oranžu burkānu. Pētera aizrādījumu pavadībā, ka līdzi somā bija jāņem tikai gardumi, viņš pastiepās un iesprauda sniegavīram degunu.
-Gluži kā Olafs- Rūta noteica, pārējiem piebalsojot draudzenei, dodot sniegavīra vārdu. Pēcāk Pēteris Sniegavīram atstāja savus cimdus, Jāzeps šalli, bet Rūta cepuri, lai nabaga Olafam nebūtu auksti.
Kad Jāzeps, Rūta un Pēteris bija pabeiguši darbu pie Sniegavīra, bērni sastājās tam apkārt, lai apbrīnotu savu darbu. Viņu sniegavīrs bija liels, spožs un izstaroja īstu Ziemassvētku burvību. Gluži kā brīnumains draugs, kas gaida, lai spēlētos kopā.
Diemžēl bērniem nācās doties tālāk, lai sasniegtu Ziemeļpolu un līdz vakaram atgrieztos mājā. Sniegavīra cimds vējā plīvoja, tālumā radot iespaidu, ka viņš bērniem mātu labu ceļa vēju.
Saule lēnām bija pavirzījusies uz pusdienlaika vietu, debesīs parādoties pa kādam tumšam mākonim. Tas palika nepamanīts sarunās par sniegavīra celšanu, kur viens otru slavēja par brīnišķīgu darbu. Viņi pateicās par skaistajiem brīžiem un pavadīto laiku. Šis kļuva par to Ziemassvētku mirkli, kas viņiem paliks atmiņā uz visiem laikiem.
Jautrība ceļojuma laikā ir tikpat nepieciešams kā gaiss ko elpojam un šiem trim bērniem tas ir nebeidzamos krājumos. Kur viņus aiznesīs nākamā stāsta daļa, lasiet jau pēc pāris dienām !
