Iepriekšējais stāsts beidzās ar mūsu varoņu nokļūšanu sniegputenī, kas apgrūtināja ceļojumu uz Ziemeļpolu. Nu viņiem jāmeklē patvērums, kur pārlaist dabas stihiju un izvairīties no apmaldīšanās briesmām. Par laimi viņi ir apķērīgi un gudri bērni, kuri spēs izdomāt kā izkļūt no nepatikšanām un vienmēr var ticēt Ziemassvētku brīnumam . . .
Sapratuši, ka nakti būs jāpavada alā, visi trīs iekārtojās ērtāk. Vispirms noderēja Pētera līdzi paņemtie sērkociņi, ko viņš bija paķēris no virtuves atvilktnītes. Tie radīja liesmu no alā atrastajiem koku zariem. Papildinājumus tiem rodot pāris soļus ārpus alas stāvošajiem zemajiem krūmājiem.
Pašu uguns kuršanas mākslu Pēterim iemācīja vectēvs, kurš gada siltajos mēnešos kurināja ugunskuru, lai tajā gatavotu ēdienu pēc senlatviešu metodēm. Puisis cītīgi skatījās un mācījās vectēva darbības, bieži saņemot uzslavas, ka darbus dara ar vectēva rokām.
Visi trīs sasēdās ap ugunskuru un sāka no somas izrakņāt līdzi paņemto ēdienu. Pēterim somā atradās tikai saldumi, pāris šokolādes batoniņi un cepumi. Rūta Snicker iemainīja pret divām maizītēm ar bagātīgu sviesta kārtu un desu, pašai notiesājot atlikušās sešas maizītes. Līdzās sēdošā Jāzepa somā bez Olafam atstātā burkāna vēl atradās vairāki dārzeņi un augļi, starp kuriem savu kārtu apēšanai gaidīja vairākas saplacinātas bulciņas.
Sildīšanas māksla ugunskuram padevās lieliski jau no pirmajiem mirkļiem, īpaši pateicīgs bija Pēteris, kura plaukstas izjuta pikošanās sekas. Ieskrējis alā, viņš no kabatas centās izķeksēt cimdu pāri, taču viens no tiem skrējiena laikā bija pametis jaku. Nu viņa vienīgais plaukstas sildītājs kļuva ugunskura dāvātais siltums.
Salstošās plaukstas Pēterim neliedza mazliet būt priecīgam par radušos situāciju. Viss notiekošais palīdzēs izdaiļot draugiem stāstāmo stāstu. Pašlaik puisi nemaz nebiedēja no vecākiem draudošie sodi, tikko būs atgriezies Skaistlejā. Tās kā burvju mājiens aizslaucīja domas par visu draugu atvērtajām mutēm, klausoties “Bruņurupuču nindzjas” cienīgos piedzīvojuma stāstus.
-Ja mēs laikus nenokļūsim mājās, mums dāvanu vietā šogad pasniegs ogles un žagarus- Jāzepa žēlabainā balstiņa izsauca Rūtas un Pētera nosodošu skatienu -visu gadu esmu godīgi uzvedies, bet tevis dēļ varu iekļūt slikto bērnu sarakstā- Jāzepa balss nedaudz raustījās, gan dēļ aukstuma, gan nakts radītajām bailēm.
-Piedod- Pēterim zuda velmes strīdēties, saprotot, ka lielākā daļa vainas noteikti būtu jāuzņemas viņam -pagaidām mums ir lielākas problēmas par oglēm dāvanu vietā, jāizdomā, kā rīt nokļūsim atpakaļ mājā-
-Mamma ar tēti noteikti ir uztraukušies- Rūta cieši ieskatījās ugunskura metošajās mēlēs -nespēju noticēt, ka ļāvos pierunāties tik trakai idejai, aiziet līdz Ziemeļpolam un atpakaļ vienā dienā- viņa pukojās uz sevi.
-Viens otru vainosim, kad nokļūsim mājās- Pēteris iejaucās draugu sarunā -rīt uzaustot gaismai, dosimies pa to pašu ceļu atpakaļ- puisis nograuza gabaliņu pirmspēdējā cepuma un pašapmierināti pasmaidīja, it kā būtu izpircis pusi vainas.
-Visas pēdas, mans mīļais draugs, būs aizpūstas kopā ar cerībām vēl kādreiz redzēt fizikas grāmatu- Jāzeps pacēla balsi, lai ne Rūta, ne Pēteris neuzdrošinātos pārtraukt puisi pusteikumā -savas pēdas sniegā neredzēju jau sākoties sniegputenim, tagad tās ieraudzīt būtu tikpat neiespējami kā Didī nenospiest sarkano pogu brāļa laboratorijā- neievilcis elpu, Jāzepa balss pamazām sāka zaudēt savu spozmi, bet vēljoprojām izdvesa skaņas -mani cimdi ir slapji un naktī noteikti sals rokas, rītdienas vakarā piegādājot aumaļām puņķu-
-Šeit es tev varu palīdzēt- Rūta iesaucās, pēc tam sniedzoties pēc savas somas -kā prātīgākā no mūsu grupas, es paņēmu papildus cimdu pārus-
Meitene izvilka divus pārus cimdus. Zilos ar rozā briedīšiem viņa pasniedza Jāzepam, kurš kautrīgi piemērīja tos savām plaukstām un pameta galvu, apstiprinot esam par gana labiem. Otri bija pilnīgi rozā, tos piedāvāja Pēterim, kuram viens no dūraiņiem bija izkritis no jakas kabatas un tika atstāts sniegputenim par barību, kamēr otrs slapjš gulēja netālu no ugunskura.
-Paldies- Pēteris noteica, ar savilktu seju, piespiedu kārtā uzvelkot rozā cimdus -rīt noteikti tos atdošu- viņš nospurdza -šis stāsts man atgādina “Ansīti un Grietiņu”, jāatrod tikai saldumu māja, bet būsim gudrāki un neiesim raganas mājā-
-Notiesāsim raganas māju un viņa mums tā vienkārši ļaus aiziet?- Jāzeps ziņkārīgi jautāja.
-Ir taču Ziemassvētki, pat raganām jābūt maigai sirdij, neēst bērnus gada priecīgākajos svētkos- Pēteris centās gaisotni padarīt mazliet pozitīvāku, atgaiņājoties no visa liekā un nevajadzīgā, īpaši ja tās ir dusmas, skumjas vai aizvainojums -mēs vēljoprojām varam teikt, ka šis ir aizraujošākais ceļojums mūsu dzīvē-
-Un es nevēlētos būt ne ar vienu citu šeit- arī Rūta pasmaidīja -ja dabūšu žagarus un ogles, tad jūsu dēļ-
Kā Jāzeps, Rūta un Pēteris rīkosies tālāk, lasiet jau nākamajā stāstā par Skaistleju !
