Skaistlejas ciematiņš līdzinājās tiem attēliem no Ziemassvētku pasaku grāmatām vai Ziemassvētku kartiņām vietējā pasta nodaļas skatlogā. Māju jumti pārklāti ar sniegu segu, siltas gaismas mirdzēja no mazajiem lodziņiem, bet degunu vilināja Kūkas tantes beķerejas radītā smarža. Paši ciematnieki to zina tikpat skaidri kā debesis virs galvas, bet citiem vēl tikai jāpārliecinās, ka Skaistleja ļoti iespējams ir Ziemassvēcīgākais ciematiņš pasaulē.
Šī Ziemassvētku stāsta galvenie varoņi, vienpadsmit gadīgie puiši Jāzeps un Pēteris apmainījās ar piku metieniem vietējā veikaliņa skatloga priekšā. Abu no rotaļām nogurušie smiekli piepildīja Skaistlejas centrālo laukumu, kura galvenais objekts, Ziemassvētku eglīte atkal mirdzēja spoži, ar zvaigzni tās virsotnē.
Nedaudz nostāk, stāvēja abu puišu draudzene, vienaudze Rūta lūkojoties veikala skatlogā. Lielāko uzmanību piesaistīja kustīgā rotaļlieta, kurā starp divām apsnigušām mājām izspraucās Ziemassvētku vecītis ziemeļbriežu kamanās, aplidoja riņķi un atkal atgriezās starp abām mājām.
Ar Ziemassvētku cerībām piepildītām acīm meitenei pievienojās arī abi zēni. Pētera zilā ziemas jaka kļuvusi daudz mitrāka un tumšāka kāda tā bija pirms sniega kaujas. Arī Jāzepa gaiši brūnais mētelī varēja manīt slapjo piku trāpījumus.
-Vēstulē Ziemassvētku vecītim uzrakstīju, ka vēlos šādu brīnumu- meitene atzinās.
Rūta pie veikala skatloga pielika plaukstu, kuru no aukstuma sargāja koši sarkans dūrainis. Viņa iztēlojās Ziemassvētku kustīgās rotaļlietas notikumus kā pasakainais skats norisinātos patiesībā. Svētku ietekmē, pēdējās nedēļās viņu aizrāva dažādas pasakas un teiksmas, kuras ierobežoja tikai fantāzija.
-Esmu pārliecināts, ka vecītis tevi sadzirdēs- Jāzeps uzlika plaukstu uz draudzenes pleca, kura no sniega aukstuma bija kļuvusi tikpat sarkana kā Rūtas dūraiņi.
Visu trīs bērnu idillisko tīksmināšanos par rotaļlietu papildināja rotveilera Rūda ierašanās, kurš iesprauca savu purniņu starp Pēteri un Rūtu. Sunīša izmanīgos soļus nedzirdēja neviens no trijotnes, taču pēc bērnu spiedzieniem, par negaidīto četrkājainā drauga uzrašanos drīz vien uzzināja ikviens tuvākajā kvartālā.
Rūda melnā aste luncinājās bez mitas, īpaši brīžos, kad viņš priekškājām pieliecās, zodam noglāstot virs bruģa piemīcīto sniegu. Viņš tā vien gaidīja, kad Pēteris centīsies viņu apskaut, bet tiklīdz puika pieliecās, melnais rotveilers palecas nostāk, lai zēnam liktu papūlēties viņu noķert.
Šajā rotaļā pievienojās arī Rūta un Jāzeps, beigu beigās visiem trijiem tomēr izdevās suņa puiku noķert un sniegt ciešu apskāvienu. Ciema sargsuns bija uzprasījies uz vēl vienu iecienītu rotaļu, kurā viņš tika ieauts priekšā ragaviņām un vienam no bērniem sajusties kā kučierim.
Šoreiz jautrība tika trijotnes vienīgajai meitenei. Viņa stingri pieķērusies pie ragaviņu malām, spiedza pēc katra suņa veiktā soļa. Līdzās skrienot, to visu papildināja Pētera un Jāzepa joki un spociņi par Rūtas izjustajām bailēm. Tās gluži nevarētu nosaukt par bailēm, drīzāk sajūsmināšanos par aukstuma sišanos sejā un drebuļiem, iztēlojoties sevi lielā ātrumā tuvojamies kārtējai kupenai.
To Skaistlejā netrūka, ausainim Mā sniega māte šogad bija sagādājusi milzīgu darbu. Kaut visiem trim bērniem tas palika nedzirdēts, pie Kūkas tantes atvērtā loga skanēja radio. Pa to tika ziņots, ka tuvākajās naktīs un dienās gaidāms milzīgs sniegputenis, brīdinot visus palikt mājās un smagam darbam sagatavot lielākās sniega lāpstas.
Bērnu lielākais ziemas prieks sagādāja galvas sāpes ausainim Mā, kurš nu staigāja apkārt nokārtu galvu, zem deguna čukstot citiem nesaprotamus tekstus. Notiesājis pēdējo kūkas gabaliņu, Pēteris pasmējās, ka Mā izklausās kā Harijs no iemīļotās “Viens pats mājās”.
Pa ciematiņā izvietotajām skandām ciemata ikdienai fonā skanēja Ziemassvētku dziesmiņas, kas pat ausainis Mā netīši radīja siltu svētku noskaņu. Siltumu noteikti radīja domas par iepriekšējās piektdienas mirkli pie kamīna, kad ietinušies siltā sedziņā, teju visos namos tika vērots, kā Kevins Makalisters kārtējo reizi spēja aizsargāt savas mājas.
Uz citu fona neizleca arī Jāzeps, kurš sajūsminājās ikreiz, izdzirdot runas par šo filmu. Gadu gaitā piektdienas vakari par tradīciju kļuva brīži ar vecmāmiņu, baudot šo mākslas darbu. Savukārt Rūtai lielāku prieku sagādāja Latvijā filmētā “Ziemassvētku jampadracis”, jo tajā neesot attēlota tik daudz vardarbības.
-Kas tev ir iemīļotākā Ziemassvētku filma?- Jāzeps jautāja Pēterim, kurš klusējoši klausījās abu pārējo diskusijā -”Cietais rieksts” nav Ziemassvētku filma- pēdīgi Jāzeps piebilda, apzinoties Pētera nebēdnību.
-Es . . .- Pēteris aizdomīgi noteica -es nezinu- viņš turpināja, neatlaižot klausītājus, meklējot īstos vārdus savai domai, kura pārsteigtu visus -es vēlos pats radīt savu Ziemassvētku stāstu- pārējie lielām acīm skatījās uz draugu, kurš nu sāk runāt muļķības -gribu, lai šie Ziemassvētki paliktu manās atmiņās uz mūžu, būtu neaizmirstamākie Ziemassvētki, kādi mums bijuši-
-Domāju, ka iepriekšējos neaizmirsīšu- Rūta uzlūkoja Rūdi, kurš vienu pēc otra notiesāja suņu cepumus no sava trauciņa pie Kūkas tantes mājas -nekad neaizmirsīšu Ziemassvētkus, kuros gandrīz pazaudējām draugu-
-Vēlos lielisku stāstu- Pēteris izlaboja pateikto -tādu, ko ar lepnumu varētu stāstīt skolas biedriem, jūs tādu negribētu?- Pēteris uzsita Jāzepam pa plecu, bet Rūtai paraustot aiz sarkanīgās ziemas jakas kapuces -ko teiksiet?-
-Kā mēs padarīsim šos Ziemassvētkus neaizmirstamu?- Jāzeps domīgi noteica, noslaukot maizes drupačas no savas siltā brūnā mēteļa.
-Dosimies uz Ziemeļpolu- Pēteris pārsteidza draugus, pēc viņu skaļā neticīgā izsaukuma turpināja -kušs, mēs nevēlamies, lai to izdzird kāds cits, citādi viņi gribēs doties līdzi un tas vairs nebūs nekas īpašs-
Kā Pētera ideja realizēsies, mēs uzzināsim jau pavisam drīz !
