Vienpadsmit gadus jaunie bērni, Jāzeps, Rūta un Pēteris vieni atrodas Skaistleju apskaujošā mežā. Pārlaiduši nakti alā, viņi vienojušies, ka jāatgriežas mājās, bet kā, lai to izdara, ja nezina ceļu?
Acis jau bija pieradušas pie perfekti baltā piesnigušā meža spožuma. Sniegs apbēris gan mazākas, gan lielākas egles, pat augstākās priedes bija tikušas pie skaistās rotas. Reizēm tās negaidīti krita no zariem, spocīgi izbiedējot trijotni, liekoties, ka kuru katru brīdi no kāda krūmāja aizmugures izleks vilkatis vai vampīrs.
-Ko tu vēlētos satikt, vilkati vai vampīru?- Pēteris jautāja Jāzepam, labi apzinoties, ka puisis neieredz nevienu tēlu no Transilvānijas datoranimācijas filmas tēliem.
-Es gribētu vampīru- Jāzeps pārsteidza draugus -man ap kaklu ir vecmāmiņas darinātās ķiploku krelles, viņš man netuvotos-
Starp kokiem vairs nebija redzamas iestaigātas taciņas, liekot bērniem uz priekšu iet pēc sajūtām un dūraiņos sakrustotiem pirkstiem, lai nākamais solis neizrādītos klupiens sniega kupenā. Pēteris vēljoprojām zābakos juta izkusušo sniegu, ko ieguva no rīta iekrītot dziļajā bedrē.
Soļošana uz priekšu sākumā likās lieliska ideja, jo kaut kur noteikti jābūt ceļam, kur piestātu automašīna un varētu pazvanīt uz mājām. Zvans gan būtu bailīgākais, ko jebkurš no trijotnes būs šogad darījis. Nekas nav tik biedējošs kā vēl nesaņemts neizbēgams brāziens.
Diemžēl ziemas diena īsais raksturs dzina izmisumā, vispirms Rūtu, bet pēc tam arī Jāzepu. Pamazām saule devās pie miera, līdzi paņemot arī tik ļoti vajadzīgo gaismu, bērnus draudot vēlreiz atstāt vispirms krēslā, pēc tam vakara tumsā. Pēc tam sekotu visļaunākais, ko var piedzīvot mežā, nakts tumsa.
Pēteris neizrādīja savas šaubas vai bailes par nonākšanu mājā, tās lieliski nomaskējot aiz jokiem un savdabīgiem smiekliem. Dažbrīd tie kļuva tik uzkrītoši un kaitinoši, ka pārējiem nācās lūgt Pēterim kļūt mierīgākam. Miers bija īslaicīga izdarība no Pētera un drīz vien atsākās nemitīgās runas un pārspīlēta muļķošanās. Izkāpuši no meža kupenām, viņš pat parūpējās par akrobātisku kritienu, lai pārējiem būtu iemesls pasmieties.
-Varbūt šis būs mans pēdējais pārgājiens, taču nebūšu pēdējais, kurš ar dibuā nobučojis zemi- Jāzeps nenojaušaut drauga patiesos nodomus graciozajam kritienam.
Tajā brīdī Pēteris sevī saskatīja mazu Džeka Lauska atblāzmu no iemīļotās datoranimācijas multfilmas “Leģendārais piecinieks”. Jo vairāk par to domāja, jo vairāk likās, ka nebēdnīgais tēls lieliski atbilda viņam. Tāpat kā Džeks, arī Pēterim nepatīk ne pienākumi, ne noteikumi, tā vietā labāk izklaidējas un nebēdnībām pavelk līdzi pārējos. Par spīti visām daudzajām nešpetnajām izdarībām, Pētera un Džeka krūtīs pukst labsirdīga un dāsna sirds.
-Lūk zvaigzne- Rūta jau ilgi lūkojās debesīs, skatoties kā aizvien redzamākas kļūst daudzi debess spīdekļi -tā kustas-
-Man liekas, ka krīt- Jāzeps sarosījās -jāievēlas vēlēšanās- puisis nočukstēja pārējiem, Rūtai un Pēterim jau čukstot pie sevis lūgumu krītošajai zvaigznei.
-Vēlos nokļūt mājā- Pēteris noteica -lūdzu aizved mani mājās, pie vecmāmiņas, viņa noteikti par mani uztraucas-
-Ja to pasaka skaļi, tā nepiepildīsies- Pēteris aizrādīja draugam. Parasti viņu neuztrauktu šādas māņticības, taču šoreiz pat Džeka Lauska līdzinieks bija gatavs uz visu, lai atkal redzētu Skaistleju, pat, ja tas nozīmētu mājas arestu līdz nākamajiem Ziemassvētkiem.
-Mēs esam bērni, Zvaigzne mums piedos šo paviršību- Rūta metās aizstāvēt draugu. Arī viņa bija vēlējusies to pašu un atšķirībā no citiem gadiem, kad tika izvēlētas rotaļlietas, kas jau pēc pusgada gulēja putekļos zem gultas, šogad tai bija jāpiepildās.
Krītošā zvaigzne pazuda, debesīs atstājot savas spožās māsas, kuras tur turējās, ne mirkli netaisoties pamest milzīgo skatuvi. Iedomātās vēlēšanās dvesa cerību stariņu, ka ceļojums uz Ziemeļpolu drīz vien beigsies ar atgriešanos mājās. Patiesībā nevienam no trijotnes vairs doma par Ziemeļpolu nebija galvā, nu galvenais pirms Ziemassvētkiem atgriezties Skaistlejā, lai saņemtu pelnīto sodu, kaut gan, kas vecākiem varētu būt labāka dāvana Ziemassvētku vakarā kā bērni.
-Kas tas?- Jāzeps aiztraucās garām Pēterim, puisi gandrīz neiegrūžot sniegā.
Visu trīs bērnu acis iemirdzējās, lūpas izveidoja nepārprotamu smaidu, gluži kā Ziemassvētku rītā atplēšot cieši sapakotās dāvanu kastes. Tik šoreiz ievēlētā vēlēšanās tika piegādāta nesapakota, mazliet nobružāta, bet prieku par to tas nemainīja.
Pārcietis sniegputeni, Olafs vēljoprojām stāvēja savā vietā. Vien vējš bija atņēmis mājošo roku, arī Jāzepa deguna vietā ieliktais burkāns bija pazudis, taču sniegavīrs vēljoprojām uzlūkoja bērnus ar savām tumšajām acīm un smaidīja caur izliektu zaru smaidu. Pētera cieši ieliktā otra roka, saliekta nepacietīgi gaidīja bērnus, gandrīz vai rāja par došanos bīstamajā ceļojumā.
-Nekad nebiju domājusi, ka tik ļoti priecāšos tevi redzēt- Olafam nācās pārciest Rūtas ciešo apskāvienu, meitenei gandrīz pievārot no trīs sniega bumbām veidoto vīru.
-Paldies tev draugs, tevi redzēt ir šī gada labākā Ziemassvētku dāvana- arī Pēteris nenoturējās pateikt siltu vārdu aukstajam draugam.
Jāzeps, Rūta un Pēteris škietami atgriezušies uz takas, pa kuru uzsāka savu ceļu uz Ziemeļpolu, bet vai viņi tik tiešām atgriezīsies mājās, lasiet pēdējā “Ziemassvētku sniegputeņa” daļā jau pēc pāris dienām !
