Stāstu sērija turpinās, pastāstot vēl nedaudz par Skaistlejas ciemata paražām, sagaidot brīnišķīgākos svētkus gadā. Eglītes ir viens no svarīgākajiem svētku simboliem, dažām no tām lemts mirdzēt spožāk kā citām, dažām izdaiļot pilis, citām būdiņām, bet visas nes prieku kā maziem tā lieliem . . .
Priecīgu un siltu gaidīšanas laiku.
Zilas zvaigznes naktī baltā
Sudrabotu gaismu lej
Un mums visiem klusi uzliek
Siltu roku dvēselei.
/Nezināms autors/
Skaistkalnē pieņemts eglītes necirst, lai tās pēdējos mūža dienas spoži mirdzētu istabu kaktos. Tā vietā tur atradās mākslīgās vai visbiežāk podiņos iestādītas, lai tām kļūstot pārāk lielām, varētu iestādīt mežā. Rūtas mājās eglīte gadiem ejot jau bija izstiepusies līdz griestiem, gluži kā cilvēkiem, sasniedzot noteiktu vecumu, nākas pamest ģimenes ligzdiņu, lai veidotu savu.
Meitenes sirdi plosīja divejādas sajūtas, viņai nepatika atvadīties, lai arī tas ir tikai koks, bet koks, ko savām acīm vērojusi augam. Lai arī līdz šim eglītei uzmanība ikdienā netika, bet uzzinot, ka tai jāpamet mājas, viņa pret tai sāka pievērst lielāku uzmanību.
-Par ko tevi tik bēdīgs prāts?- Jāzeps uzrunāja Rūtu pie viņas mājas. Divstāvu sarkano ķieģeļu ēka aiz pasta, tā izcēlās ar trīspakāpienu kāpnītēm pie ieejas un melnām metāla margām, ar izteltām sēdošu lauvu figūriņām to galos.
Meitene pāris vārdos izstāstīja savu bēdu, par ko puisis mirkli apdomājis un aicināja sev līdzi. Gājiena mērķis atradās netālu no viņas draudzenes mājām, netālu no pussagruvušā siena šķūņa. Ātrā solī izsoļoja cauri centra laukumam, kura centrā lielā egle arī dienas gaišajā cēli stāvēja, izrādoties spīguļojošajām lampiņām. Gluži kā rokās sadevusies ar pasta ēku, veikalu, bibliotēku un raganu māju, kā bērni iesauca tālajā stūrī iznirstošu dīvaina paskata celtni. To raksturoja lillā krāsa, vairāki mazi torņi ar asiem galiem un gareni logi ar metāla restēm.
-Kur mēs ejam?- Rūta sarauca pieri. Puiša piedāvātais gājiena temps līdzinājās mazam skrējienam, baidot ļaut kādu soli paraut platāku, tā pieglaužoties pavisam cieši sniega apsegtajai zemei.
-Nevaru teikt, zudīs noslēpumainības plīvurs- Jāzepa runās izvēlētie vārdi reizēm kaitināja, jo to saprašanai vajadzēja lielāku piepūli kā vajadzētu parastai draugu tērzēšanai -vēl brītiņu un gabaliņu, tavām kājām nekas nenotiks, vēl jaunas, es par savām varētu uztraukties- lai arī piedzimuši vienā gadā, Jāzeps lepojās, ka dzimis piektajā janvārī, trīs mēnešus pirms Rūtas un vēl divus pirms Pētera, tādēļ draugu grupā ir prātīgākais un uzticamākais.
Ātrais solis nogādāja bērnus pie egļu pudura, pretim sēnīšu tipa mājai, kurā mitinājās mazā Maijiņa, kuru iepazīsim vēlāk. Ielas otrā pusē atradās strēķis ar aptuveni divdesmit dažāda lieluma eglēm, stāvēja nekustīgas ieputinātas gandrīz līdz skujām. Šajā ciemata daļā vējam nebija kur ieskrieties, kupenām esot vien līdz ceļiem. Gar pašu ielas malu ausainis Mā parūpējās par lielāku augstumu, taču tas nebija šķērslis Jāzepam izlauzt ceļu pie eglēm.
Rūta sekoja precīzi pa Jāzepa pēdām, savas liekot jau puiša izbristajās. Ja Jāzepam palīdzēja kombinezons, zem kura slēpās silto zābaku oderes, tad meitenei bija vien džinsi, puszābaki ar silto oderi un vilnas zeķes. Nonākot galapunktā viņas apavu bija slapji un pilni ar sniegpārslām.
-Pirms trim gadiem šeit Pētera ģimene iestādīja šo eglīti- Jāzeps norādīja uz skujkoku, kas bija divtik liels kā viņš pats, viņš pieliecās un palieca skujas -es biju klāt, kad Aizupiņu ģimene šeit to iestādīja un atstāja koku augam, kur tam īstā vieta un ar Pēteri atstājām īpašu draudzības zīmi- Rūtas acīm pavērās piekariņš, kas pakārts vienā no egles zariem.
Zvaigznes formas izgriezums ar Pētera un Jāzepa vārdiem, zem kura lielākiem burtiem "Draugi uz mūžu". Tas karājās metāla stieplē, pakarināts zarā, paslēpies dziļi zem skujām.
-Tas nav viss- Jāzeps soli atkāpās no koka -kad iekarinājām zīmi, mēs pirmo reizi satikām Rūdi, viņš ienāca ciematā pa ielu, ieraudzījis, sāka nākt mūsu virzienā. Protams bijām pārbijušies, jo toreiz augumā nebiju ražens un rokās spēka divtik maz- kā prasmīgs stāstnieks, Jāzeps turēja Rūtu sasprindzinājumā -viņš pienāca un sāka ošņāt mūsu kājas, kā līme pielīpot manai kabatai, kur bija aizķērušās kūkas tantes dotie cepumi- viņš patika uzmanība, ko veltīja Rūta, gaidot lielo nobeigumu.
Toreiz puiši ieguva uzticamu draugu uz mūžu, kaut turpmākos mēnešus nācās klausīties nebeidzamus stāstus par klaiņojošu suņu un dzīvnieku nevaldāmo raksturu. Kad pirmo reizi ciematnieki ieraudzīja Rūdi, visiem bailēs trīcināja bikses vairāk kā vējš vētras laikā. Bija brīdis, kad viņa baisais rotveilera skatiens nelaida sev tuvumā pat drosmīgākos Skaistlejas vīrus. Viņš nebija parasts savas sugas pārstāvis, garāka spalva, masīvāks ķermenis liecināja, ka vecāki draudzējušies ar dažādiem sugas brāļiem un māsām.
Draudzība starp ciematniekiem un Rūdi nenotika acumirklī, bet pamazām tā kļuva īsta, kura nelīdzinājās nevienai citai. Par savām mājām viņš uzskatīja visu ieleju, kur ciemats izpleties kopš astoņpadsmitā gadsimta sākuma, slejoties vienā no Gaujas mestajiem līkumiem. Lai ari bez vienas noteiktas mājvietas, viņam plaši pavērtas tika gandrīz katras Skaistlejas nama durvis. Cita starpā izcēlās Edgars Egle, kurš savā pūcīgajā raksturā atgrūda ne tikai nabaga suni, bet arī vairumu citu ciematnieku.
-Ja mēs todien nebūtu pie tā koka, iespējams, Rūdis nebūtu mūsu draugs, iespējams, mēs trīs nebūtu tādi draugi kādi esam šodien-
-Tu gribi teikt, ka tai eglei ir burvju spēks?- Rūta nosmīkņāja un gandrīz sāka skaļi smieties.
-Nē- puisis asi nocirta -protams, ka tas ir tikai koks, piedēvēt tam burvju spējas būtu bērnišķīgi- Jāzeps runāja kā būtu papildinājis savu vecumu par divdesmit gadiem -viss notiek kā tam jānotiek, saņemam to, ko esam pelnījuši, atdodam to, kas mums nav vajadzīgs-
-Tu runā muļķības- Rūta pagriezās un devās ārā no mazā egļu biezokņa.
-Kad iestādīsiet egli, piedāvāju svinīgi ielikt mūsu draudzības zīmi zarā, kā reiz to izdarījām ar Pēteri- Jāzeps centās panākt meiteni, taču kupenas kavēja strauji panākt meiteni -tu, es un Pēteris, draudzības zīme, kuru tava egle mūžīgi stieps debesīs-
-Es dzirdēju savu vārdu?- tikko izrāpušies no egļu pudura kupenām, abus uzrunāja Pēteris.
Pēteris aizelsies sekoja Rūdim, viņš pameta piku gaisā, bet suns tās ķēra. Vāji saķepinātās sniega pikas izšķīda spēcīgajos suņa žokļos. Arī Rūta un Jāzeps pievienojās pikošanās rotaļām, atpūtas brīžos ierosinot uz draudzības zīmes pie saviem vārdiem pievienot arī Rūda vārdu. Neminstinoties šī ideja guva atsaucību un lēma par svinīgu privātu pasākumu nākamajā pavasarī. Nu Rūta ne tikai vairs nebēdājās, ka dzīvokli pametīs iemīļotā egle, bet gaidīja brīdi, kad vecāki to iestādīs zemē.
