Līdz ar pirmo adventi iestājas lielais gaidīšanas laiks, vēl četras svētdienas līdz gada skaistākajiem svētkiem. Gaidīšanas laiku padarot skaistāku un krāsaināku, piedāvāju deviņu stāstu sēriju par ciematiņu Gaujas krastos. Skaistleja starp daudziem izceļas ar Ziemassvēcīgo garu, par tālāko zemāk . .
Sanāksim kopā un iedegsim prieku,-
Egles zaļajos zaros tā svecītes liek.
No tīrā un klusā Ziemassvētku sniega
baltākas domas un lūgšanas tiek.
/Autors anonīms/
Divdesmit septītā novembra vakars šogad tiks pagodināts ar vienu iedegtu svecīti zaļajā adventes vainagā. Šī tradīcija tiks godināta arī katrā Skaistlejas ciemata ģimenes mājoklī, bet līdz tam vēl atlikusi visa diena. Šajā ciematā cieņā ir vēl viena tradīcija, kuru piepildīt jau rīta agrumā dodas visi ciematiņa iedzīvotāji.
Ikviens ciemata iedzīvotājs tiek aicināts pielikt savu roku, lai visi trīsdesmit trīs ciemata nami, simt laternu stabi, četras telefona būdas, divi ūdens torņi, gandrīz sagruvušais siena šķūnis un astoņpadsmit metrus garā egle Akmens laukumā, ciemata centrā, tiktu pie sava rotājuma.
Ziemassvēcīguma radīšana šeit tika uztverta ar milzu atbildības sajūtu, neatstājot bez ievērības pat mazāko sīkumu. Tās virmošanu gaisā pacēla tradicionālāko Ziemassvētku dziesmu klavierversijas, kas no šī brīža, bez pārtraukuma, skanēja pa ciematā izvietotajām skandām.
Darbus ievērojami apgrūtināja iepriekšējā vakarā debesu pastrādātie nedarbi. Debesis ar sniegpārslām piebārstīja visu ciematu, ka ausainim Mā, kā ciematnieki iesauca ciema sētnieku, bija jāceļas vēl pirms saules aušana. Kopā ar uzticamo lāpstu viņam bija nepieciešamas vairākas stundas, lai radītu cilvēka garuma kupenas un atbrīvotu celiņus no sniega nastas. Aptuveni piecdesmit gadus jaunajam vīram tas izdevās apbrīnojami ātri, par ko no katra pretimnācēja viņš saņēma neviltotu uzslavu.
Ierasti bērni arī aktīvi piedalījās šo darbu veikšanā, katram uzņemoties pienākumus, atkarībā pēc spējām un gribas. Šī stāsta galvenajiem varoņiem tika uzdots iznēsāt piparkūkas visiem ciematniekiem. Uzdevums nelikās grūts, taču izskriet caur visām ieliņām prasīja daudz laika, īpaši uzdevumu sarežģīja iepriekšējā naktī debesu nedarbi.
Šīs uzdevums pirmāmkārtām tika uzticēts desmitgadīgajai Rūtai. Zem meitenes rozā galvassegas slēpās skruļļaini un pūkaini tumši brūni mati, kuri rotāja labestīgi naivus sejas vaibstu ar pāris vasarsraibumiem.
-Ejam pie kūku tantes, svaigo kūku smarža vilina manu vēderu- Rūtas ierosinājums arī viņas palīgiem, Jāzepam un Pēterim likās gana prātīgs, lai tam sekotu. Puiši gan vairāk domāja par saviem vēderiem, kur svaigi ceptām kūkām vieta vienmēr atradās.
Aiz Rūtas cieši sekoja priekšzīmīgs skolnieks ar apaļīgu seju, neticami neveiklām rokām un prātu asu kā žiletes. Jāzepam skolā veicās labāk kā jebkuram citam Skaistlejas skolas audzēknim, taču gudrība līdzi nes atbildību pār draugiem. Katram piedzīvojumam tā sākumā bijā jāiziet Jāzepa šaubu raidītie jautājumi.
Pretstats savam draugam, Pēteris metās katrā piedzīvojumā ar pilnu sirdi bez domām par sekām. Tā bieži sevi apbalvojot ar dažādiem sodiem, kas šajā gadalaikā visbiežāk bija saistīti ar sniega lāpstu cilāšanu. Ātrās tievās rokas ātri spēja izrakt celiņus, pēc darba apsarkušie vaigi padarīja neredzamas gaišās uzacis un blondās matu cirtas zem iemīļotās melnās cepures ar “Harija Potera” uzrakstu priekšpusē.
Par kūkas tanti bērni iesauca Aiju Zemeni, piecdesmit astoņus gadus jauna sieviete ar superspējām virtuvē. Viņas māju varēja manīt no jebkuras ciemata vietas, jo tāpat kā šajā brīdī, bieži pa abiem maiznīcas skursteņiem lauzās dūmi, izrādot nama saimnieces rosību virtuvē.
Šis nams atšķīrās no pārējiem ar to, ka vienlaikus kalpoja arī kā maizes veikals. Arkveidīgs iedobums gandrīz visas sienas platumā līdzinājās kioskam, mājas siena kalpoja kā lete. Savukārt krāsns, kas savienota ar virtuves kurināmo, sildīja šo vietu, lai arī ziemā šeit būtu pietiekami silti un varētu ciematniekiem pārdot maizi, kūkas un bulciņas.
Ierodoties pie maiznīcas, bērniem nācās atskārst, ka viņus apsteidzis konkurents. Melno asti pie āra letes jau luncināja Rūdis, pa ciematu klaiņojošs rotveilers. Viņš nebija parasts savas sugas pārstāvis, garāka spalva, masīvāks ķermenis liecināja par viņa radu rakstu daudzveidību.
Tuvojoties maiznīcai varēja manīt kūkas tanti, paslēpusi blondos matus zem augstas pavāru cepures, karstumā bālie vaigi kļuvuši sārti, bet acīs prieks par katru krāsnī izveidoto meistardarbu. Neatņemama kūkas tantes sastāvdaļa bija arī apaļas brilles un striktais skatiens, ko kompensēja mūžīgi platais smaids.
Viņas māja jau bija lampiņu izrotāta, to viņa paveica iepriekšējā vakarā, lai šo dienu varētu pavadīt pie krāsns un sagatavot pārējie darba rūķiem gardu cienastu. Zemenes kundzes māja izcēlās ar īpašu abu skursteņa rotājumu, visām malām atradās pavāra cepures formas simbols. Lai arī rotājumu spožums sacentās ar zvaigznēm, ļaudīm vairāk prieka radīja deguna sajustais, siltā maizes garša. Nevienu ciematnieku nevarēja vainot šādā tuvredzībā, vēl nebija dzīvas radības, kura no kūku tantes mājām aizietu tukšu vēderu un neapmierinātu garšas kārpiņām.
-Kūkas tante- Pēteris uzņēmās iniciatīvu, nostājoties priekšā abiem pārējiem un pie mājās uzrunāja nama saimnieci skaļā balsī. Viņš nereti pastiepās pirkstgalos, lai skatiens nokļūtu augstāk par letes malu.
Rūta un Jāzeps tikmēr bužināja Rūdi, cenšoties piesaistīt suņuka uzmanību, taču skumjās actiņas vien vēroja dziestošo kēksu uz letes stūra. Lai arī viņa nogurušais un biedējošais purniņš iedvesa bijību pat spēcīgākajos ciemata vīros, Rūta viņa klātbūtnē bez bailēm.
-Mani bērniņi- kūkas tante pagriezās pret bērniem -kādi sniega ceļi jūs šeit atveduši?- labi zinādama atbildi.
Balss tembru viņa izkopusi strādājot par bērnudārza audzinātāju un lasot bērniem grāmatas, tā izkopusi runas spējas līdz pilnībai. Rotaļīgi spēlējoties ar izloksnēm Zemenes kundze sarunas iegūst savdabīgu maigumu.
Viņu uzmanīgi pasniedza vairākus maisiņus ar dažādu formu piparkūkām. Caur plastikāta maisiņu varēja saredzēt mēnesi, eglīti, zvaigzni un rūķa cepuri. Pēteris to uzmanīgi saķēra, kopā ar vēl vienu, ko saimniece bija īpaši pagatavojusi kā ceļa maizi tiem, kas iznēsā cienastu. Vispriecīgākais šķita Rūdis, kurš saņemot kēksiņu, asti luncināja ar tādu ātrumu, ka tā teju nenokrita.
Līdz vakaram piparkūkas bija izdāļātas ciematniekiem. Bērniem talkā nāca Rūdis, kurš atļāva sevi iejūgt kā sniega kamanu vilcēju, tā uz pārmaiņām atpūtinot bērnu kājas. Iespējams, ka viņš mīlēja tikt šādi izmantots, lai vakarā ciematnieku dotie labumi liktos gardāki un sātīgāki.
Vakara tumsai apņemot ciematu aizvien ciešākā apskāvienā, dienas darbs ieguva lielāku apbrīnu. Lampiņu virtenes lielās centra egles galotni savienoja ar tuvējo ēku jumtiem un laternas stabiem. Namu jumti un logi izrotāti skuju vainagiem, lentītēm un citiem rotājumiem, ar mazu izrādīšanās pieskaņu, parādot savu fantāzijas spējas.
Vēl pēdējo reizi pirms došanās mājās, Pēteris, Rūta un Jāzeps izjoza cauri ciematam, ar cerību staru acīs. Cerību par krāšņiem svētkiem, siltumu visapkārt un vienu no bērnu galvenajām cerībām, labām dāvanām. Tieši cerību simbolizē aizdegtā pirmā svecīte šī vakara svētku vainagā.
