Vēl viena Valentīndienas versija stāsta, ka mūks Valentīns nonācis cietumā dēļ savas ticības. Nokļuvis cietumā, viņš iemīlējās cietuma uzrauga meitā un rakstot vēstuli savai mīļotajai, to vienmēr nobeidzis ar vārdiem “no tava Valentīna”.
Es neesmu gudrs vīrs, bet zinu, kas ir mīlestība /Forrest Gump, 1994/
Triecos pakaļ cik vien ļāva manas sešus gadus jaunās ķepiņas, nedrīkstēju ciematniekiem parādīt, ka mani var noskriet kāda nepazīstama viešņa. To nevienam vēlāk neatzīšu, vien piebildīšu, ka viņa spēj paskriet gana ātri, lai skrējiens arī tādam sunim kā man būtu izaicinājums. Iespējams, viešņai būtu izredzes izbēgt, ja pati sevi neiedzītu stūrī, starp pastu un bibliotēkas ēku, kuru šķērsieliņa aizsprostota ar atkritumu konteineriem.
-Padodies ar labu- es stingri noteicu, cenšoties izklausīties spēcīgāks un varenāks par spēcīgāko vilku.
Viņa pieplaka zemei, kas suņu valodā nozīmē padošanos vai lūgšanu uz miera sarunām. Man nebija noskaņojuma izmantot savu spēcīgos žokļus, lai šodien kādu nogalētu, tādēļ apsēdos un ļāvu viešņai sāk izskaidrot savu klābūtni manā ciematā un vēl vairāk, bezkaunīgo rīcību malkas šķūņa guļvietā.
-Piedod, nezināju, ka šis ciemats kādam pieder- viņas vārdi sadusmoja mani, saplacināja manu pašlepnumu un padarīja bezjēdzīgu gadiem iezīmētās teritorijas ciematā un tuvākajā apkārtnē. Pat tuvākie vilku bari cienīja manu teritoriju, īpaši pēc saķeršanās ar pelēčiem pirms pusgada.
-Šajos mežos vispirms jāpārliecinās, ka zeme ir brīva un viesmīlīga, citādi var sastapt kādu, kas nav ar tik mīkstu sirdi kā manu- paslavēt sevi dāmas klātbūtnē likās labākā pieeja, lai tālāk varētu runāt jau par randiņu.
Viņas glītais purniņš, kuplais samojedu kažoks vienmēr bijusi mana vājība un ceļš uz manu neganto sirdi. Palīdzēja arī gaisā dīvaini virmojošā mīlestības noskaņa, par jau nedēļām runāja ciemata iedzīvotāji. Lai arī man vajadzēja niknoties, taču ļāvos sevi apburt, lai ātri piedotu nabaga meitenei par neizdarībām, kuras noteikti izdarījusi nejauši. Tā vismaz sev tā iestāstīju, lai pārkāptu pāri aizvainotajam lepnumam.
-Roza- samojedu suns izsmilkstēja savu vārdu –atceros kucēna gadus, kad saimnieki skatījās kasti ar kustīgajām bildēm un tur nemitīgu kliedzienu fonā ūdens aprija metāla monstru, mana mīļā, nabaga saimniece paskatījās uz mani un teica, ka turpmāk saukšot par Rozu- vai iespējams skaistāks stāsts no tādas meitenes?
-Es esmu Rūdis- tikpat vīrišķīgi paceltā balsī pacēlu zodu augstāk, lai meitenei parādītu savu spēcīgo profilu –ejam pastaigāties pa ciematu?- šī bija viena o tām reizēm, kad priecājos, ka visa Skaistleja bija mana, priecājos, ka man nav viena māja vai dzīvoklītis, kur jāpava viss mūžs, kaut dažreiz pietrūkst tā viena cilvēka, kam pieglausties klāt un ļauties vakara pabužināšanai.
-Nedomāju, ka šeit varu brīvi staigāt- Roza nedaudz nokaunējusies stostījās pirms atzina grēku –izsalkuma dzīta, ielavījot vistu apmetnē- pat nežēlīgi šausmīgā nodarījuma atzīšanās brīdī, viņa izskatījās brīnišķīgi, nevainīguma pārpildītās tumšās šokolādes brūnās actiņas kausēja manu akmenī telto sirdi –liekas, ka vistu saimnieks mani meklē, pirms brīža redzēju viņu staigājam ar mietu, kura galā uzmaukti trīs asmeņu-
-Es zinu vietas, kur viņš jau pabija un mūs nemeklēs- pārliecināts iedrošināju suņu meitenei man sekot, kaut negribēju pievilt veco Gunāru, viņš man iedeva cepumus par vistu kūts viesa galvu.
Mans mērķis bija Ledus sala, jo vecais Gunārs rītiņā devās uz turieni ar dakšām rokās, bubinot nešpetnus vārdus. Tikko pamodies, nezināju par daudzajiem notikumiem, bet tagad viss pamazām saliekas kopā. Es gāju pa priekšu, izošņājot gaisu un pārliecinoties, ka neviens nevēlams acu pāris nevēro manu nākamo sievu. Biju pārliecināts, ka mums varētu būt pasaules skaistākie kucēni.
Ātri nokļuvām uz Ledus salas, gājām pār tālāko tiltu, kas atrodas pretim Jāzepa mājām, jo to izmanto vismazāk cilvēku. Kaut arī rīta stundās viņi parasti pārvietojas mazāk un no savām mājām visbiežāk izlien vien pusdienlaikos, bet drošības nekad nevar būt par daudz.
-Kādas meža takas tevi atveda līdz mūsu necilajam ciematam?- aizvedu meiteni līdz salas otrai malai, kur Kevins saviem sugas brāļiem un māsām pagatavojis atpūtas vietu. Vasaras vakaros tu vienmēr atradās pāris cilvēku, bet šajā laikā es varēju tur uzturēties neviena netraucēts.
-Bailes- jau atkal iepriekš redzētais kauns atgriezās meitenes brīnumskaistajā purniņā –kādā vakarā pie manas saimnieces sarādās daudzi viesi, viņi dzēra, ēda, atlikumiem dāsni daloties arī ar mani, visi izgājām ārā un debesīs uzausa gaisma, kas pārvērtās puķēs. Tām līdzi dzirdēju skaļus trokšņus, kas satricināja manu pasauli, pārlecu pār augsto žogu un skrēju uz priekšu cik jaudāju, līdz vairs neatpazinu vietu, kur atrodos-
-Kad dzīvoju pie iepriekšējiem saimniekiem, arī baidījos, bet šajā ciematā mēs iztiekam vien ar ļoti daudz ēdiena- man bija jāparāda, ka arī es esmu ievainojams, lai viņa sajustos tuvāka.
Pašam neticot, tas izdevās, Roza uzlika savu mīksto ķepiņu uz manējās, liekot man sajusties dīvaini. Kaut kas krūtīs kļuva silts, skats uz mežu pāri Gaujas ūdeņiem kļuva dzidrāks un tīkamāks, kaut šo dabas ainu redzējis esmu jau tūkstot reižu. Viņa piegrūda plecu tuvāk manējam, ka tuvāk būt vairs nebija iespējams, viss, kas bija starp mums, tikai tuvināja.
Turpinājums sekos . . . 14.02.2023
