Dzīvojot 3. gadsimtā priesteris Valentīns savas dzīves laikā nenojauta, ka viņa vārdā tiks nodēvēta visu mīlētāju diena. Kā gan savādāk var godināt cilvēku, kas riskējot ar savu dzīvību, pretēji Romas imperatora Klaudija II pavēlei turpināja salaulāt iemīlējušos pārus. Arī Ziemassvētkos jau iepazītajā Skaistlejā atzīmē Visu mīlētāju dienu, dienu, kuras vakarā lielākā dilemma ir dot priekšroku Titānikam, Piezīmju grāmatiņai vai Greja piecdesmit nokrāsu trioloģijai. Taču, ja klasiskie mīlestības stāsti ir apnikuši, šeit ir vēl viens . . .
Vai tu vēlies mēnesi? Vienkārši pasaki, es apmetīšu tam apkārt laso un novilkšu pie tevis / It's a Wonderful Life, 1946/
Atmodos no īsas snaudas jaukajā migā zem tilta, kas ved uz cepuma cilvēka jeb kā ciematnieki viņu iesaukuši Egles kunga mājām. Tuvojoties vasarai šo guļvietu iemīļoju aizvien vairāk, jo no šīs vietas bija dzirdams viss Skaistlejā notiekošais un tepat piecu soļu attālumā atradās upes atspirdzinošais ūdens.
Šorīt Gaujas ūdeni nedzeršu, jo zinu, ka pie kūkas tantes mājas noteikti atrodas piepildīts ūdens trauks ar tīru ūdentiņu un līdzās ar kaudzi sabērta sausā barība. Arī peldei bija par ātru, kājās vēl dzīvoja rīta stīvums un kopā ar to pelde prasītu pārāk lielu piepūli.
Pabāzis degunu ārpus tilta apakšas, varēju sasmaržot pavasara tuvošanos, lielākā daļa cilvēku, iespējams, to nejūt, bet vēji kļuvuši siltāki un tik izteikti vairs neizrāda savus asos zobus. Par ziemas aiziešanu liecināja arī rotājumu pazušana no centrālās egles zariem, tagad vairāk līdzinoties savām māsām mežā. Maigās mūzikas skaņas nu kļuvušas par atmiņām, tāpat kā baltais sniegs, kas sagādāja neaprakstāmu prieku, īpaši ne pārāk dziļā kupenas, kurās mīlēju vāļāties uz muguras.
Atsākoties skolas laikam, mani tuvākie cilvēku draugi Jāzeps, Marija un Pēteris atsāka mācības, ļaujot vairāk nodarboties ar suņu darbiem. Tie man netrūka, visiemīļotākais no tiem, apgulties pie centrālās egles un gaidīt garāmgājēju cienastus, tas man padevās labāk kā jebkuram citam. Dažreiz veikalnieks tīši nesa man kāt ēdienu, lai tikai ļautu pabužināt savu spalvu. Viņš pat nenojauta, ka to ļautu arī bez atnestā ēdiena, bet ne jau es atteikšos no garda cepuma.
Laikam ritot uz priekšu atzīšu, ka mazliet pietrūkst rotaļas ar cilvēku draugiem, šādos nostaļģijas brīžos atmiņa atdzen mirkļus no pirmajām mājām, kad vēl bija mazs kucēns. Es mēdzu iekosties saimnieka dotā lupatā, iekodos cik vien mani žokļi to ļāva un ne par ko nelaidu vaļā, kamēr viņš mani vilka pār istabas grīdu. Manī glabājas vēl daudzas atmiņas no kucēna laikiem, bet tos atceroties silts šķidrums iztek no acīm un saslapina purniņa spalvu.
Par laimi skumdinošās domas aizdzina Egles kungs, kurš kā vienmēr garām ejot, iedeva divus gardus cepumiņus. Pirmo notiesāju izjusti, mēlei pieskaroties katras mīklas veidotajai drupačai, nenošķiežot zemē nevienu no tām. Ar otro bija citādāk, vēl nebiju no sajutis starp zobiem, kad degunā sajutu neparastu, vēl neiepazītu smaržu.
Tā bija tik dīvaina, vispirms degunu pielipināju pie vīra tumši brūnā mēteļa, svaidoties no vietas uz otru. Taču tā nenāca no Egles kungu un ļāvu viņam iet savas gaitas, kaut jutu, kā viņa skatien dedzināja manu pakausi kamēr pats, neatraujot smaržojamo aparātu no zemes, sekoju sajustajai smārdam. Šo aromātu varētu raksturot kā vieglu un gaisīgu, nedaudz reibinoši atkarību izraisošu, degunam pieprasot aizvien svaigāku un lielāku devu.
-Kas tev uznācis?- nejauša garāmgājēja netipiski draiski noteica man, bet biju pārāk aizrāvies ar sekošanu smaržai, ka nepievērsu viņai ne drumstalas uzmanības.
Atkāpies soli no sievietes, es pielipināja savu galveno izsekošanas instrumentu pie zemes un centos sadzīt ķepā tā avotu. Smaržas īpašnieks bija izstaigājis visu ciematu, bet es kā muļķis pamazām kļuvu par galveno apspriedes objektu ikreiz, kad pagāju garām divkājainajiem radījumiem. Tie sen neesot mani redzējuši tik aizrautīgi dzenam pēdas, patiesībā arī paša atmiņā pēdējā ošņāšanās reize jau noklāta ar zirnekļu tīkliem.
Smarža mani atveda līdz guļvietai lielajā malkas šķūnī, kur nācās ieraudzīt lielāko bezkaunību, kādu redzējušas manas rotveilera saldsērīgas brūnās acis. Jāzepa sagādātā krāsainā sedziņa bija pa pusei ārā no guļvietas un degunā iesitās tā spēcīgā, nepazīstamā, galvu jaucošā smarža, kuras aprakstīšanai sāk trūkt vārdu.
Suņa instinkti lika degunu pielikt pie katras vietas, kur vien varēja sasmaržot šo bezkaunīgo būtni. Tuvējās pagales, visi četri metāla jumtiņa balsti, jaukā sedziņa un vieta, kur to atstāju pirms pāris dienām. Vērīgās acis man palīdzēja pamanīt divus gaišus spalvas kušķus, kuriem veltīju pāris skarbus rējienus. Par laimi neviens nemanīja manu balsi, jo šoreiz man nebija vēlēšanās nolaist ausis un rādīt žēlīgu purniņu kamēr cilvēki mani bar par vienīgo veidu kā varu un māku sarunāties.
-Pēc dabas esmu viesmīlīgs- nodomāju, kaut tā pavisam noteikti neuzskata tuvējās apkārtnes stirnas, vāveres, jenoti un citi mazie grauzēji –bet Rūdis ar savu guļvietu nedalās- novilku ķepu pa malkas šķūņa grīdu, ka tik tikko tai pieskaros un devos izejas virzienā.
Nostājies durvju ailē, es atkal vairākas reizes skaļi ierējos, dodot zīmi, ka atrodas medībās un medījumam labāk piesargāties. Rējienus centos radīt tik draudīgus, cik vien iespējams. Sev domās uzsitu pa plecu, ka vietējais fermeris vecai Gunārs, paleca pāris soļus sāņus.
Viņš bija lāga vīrs un man patika, viņam nekad neveltītu tik skarbu balsi, bet nemanīju viņu tuvojamies un tagad nākas caur nelaimīgām acīm lūgt piedošanu. Par laimi viņš sajuta manu labvēlību un saprata mani, bet arī vīram bija uzvēlies akmens uz sirds, jutu, ka kaut kas nav kārtībā.
Vecais Gunārs uzlika savu sēžamvietu uz skaldāmā bluķīša līdzās ieejai un novilka savu rūtaino cepuri, kuru valkāja, lai piesegtu pliko galvas vidu. To novietoja uz ceļgala, kas daļēji apsegts ar sarkanā mēteļa stūri, bet galvenā apģērba uzdevums bija palikt veselam, apsedzot vīra milzīgos plecus. Sarunājoties ar Gunāru, lielākā daļa Skaistlejas iedzīvotāju lūkojās uz augšu, saprotams, ka pat viņam sēžot, es nebiju izņēmums, bet tā pat bija labāk. Runā, ja cilvēks skatās no augšpuses, viņam rodas pārākuma sajūta un es neturēju ļaunu prātu, ka cilvēku kļūdaini uzskatīja sevi par spēcīgāku par mani.
-Tev arī kāds nedod mieru- vecais Gunārs smagi nopūtās, manī uzplaiksnīja dusmu vilnis, jo šis vīrs nav pelnījis skumjas acīs –pa nakti kūtī esam palikuši bez divām vistām, draugs, ja atrodi viņu, sadod arī par mani- reti vīrs bija naidīgi noskaņots, bet šoreiz ielavīšanās viņa kūtī bija kā vērsim sarkana lupata un arī man. Šis ir mans ciemats, to zina visi apvidus pelēči un drīz uzzinās arī šis svešinieks.
Atvadoties vīrs atstāja kūts sātīgo smaku un pāris cepumus, kurus viņš parasti turēja kabatā, bet reti doti manai mutei. Parasti aizbildinoties ar nevēlēšanos pieradināt suni pie fermas, bet šoreiz viņam vajadzēja manu palīdzību un ēdiens bija vienīgā man pieņemamā valūta.
Atgaiņājis vecā Gunāra atnesto spēcīgo aromātu, atgriezu degunā jauko, prātu jaucošo smaržu, kura īpašniekam nāksies atbildēt par patvaļīgu ienākšanu manā ciematā. Uzsākot medības, atskārtu, ka nelūgtais viesis šonakt gulējis daudz ērtākos apstākļos kā es, atlaižoties zem tilta. Kaut arī pamostoties Gaujas malā skats ir sirdij tīkamāks, bet miegu vairāk spēju izbaudīt Kevina sagatavotajā vietā, malkas šķūnī.
Nepaspēju aiziet tālu, ka turpat netālajās biezajās eglēs pavīdēja kaut kas balts. Tas nelīdzinājās vēl nenokusušam sniegam vai grauzējam, kurus brīvajos brīžos man patika trenkāt pa Skaistlejas ieliņām. Gluži kā apmāts, es rikšoju egļu biezokņu virzienā, pētot katru kustību, kā egļu zari lēnām cilājas augšup un lejup, kā nomests konfekšu papīriņš planēja turpat netālu un kā koku galotnes bīdīja mākoņus.
Nevienam publiski neatzīšu, bet baltā pūkainā suņu sugas pārstāvja izlekšana manā priekšā, mani pārbiedēja. Tā bija suņu meitene, šīs noteikšanas spējas man piemita jau no mazotnes, kaut dzīvojot šeit, Skaistlejā man nerodas daudz iespēju tās izmantot.
Izmantojot manu mulsumu, baltajam sunim izdevās aizbēgt, ka pat mans uzticamais deguns vairs nespēja viņu atrast. Man bija tikai sekunde laika, lai nopētītu ciemata viešņu, acis tumšas kā nakts, bet kažoks balts kā sniegs, ātrumā neviens vilks viņu nenoskrietu.
Tikko sastaptā viešņa bija meklētās smaržas īpašniece, kas nedeva mieru visu dienas pirmo pusi. Pēc vairāku stundu meklējumiem, man beidzot bija izdevies atrast nemiera cēlāju vistu kūtī un būtni, kas izmantojusi guļvietu malkas šķūnī.
Turpinājums sekos . . . 12.02.2023
