Gulbenes zāle bija izvietota vecā ķieģeļu ēkā, kura no ārpuses izskatījās kā ugunī svilināta, kas pēc visu četru draugu prātiem lieliski saderēja ar Vulkāna žetonu. Starp ielu un ēku bija vien trīs soļus plata ietve, drūmie un nodreskātie logi cītīgi novēroja katru garāmgājēja kustību, katru garām braucošo automašīnu.
Apdegušu ķieģeļu skavās atradās akmens durvis, klīda runas, ka tās darinātas no Itālijas vulkāna Etnas iežiem. Adrianam un Eduardam nācās smagi piepūlēties, lai ar pleciem atspiestu smagnējās durvis, tām berzējoties pret klona grīdu. Skrāpējošā skaņa radīja nepatīkamu sajūtu Mias ausīm, skaņas vadītai, meitenei skaļi iekliedzoties.
Skaņa tālu atbalsojās tumšajā gaitenī, kas veda tālāk telpā. Teiciens mazs gaismas stariņš tuneļa galā noteikti bija redzējis šo gaiteni, tumsas ieskauta, aptuveni simt metru attālumā atradās otra izeja. Cerības, ka aizverot aiz sevis smagnējās durvis parādīsies gaismas, apdzisa kā sveču liesma vējā.
Taustoties gar akmens sienu un soļojot ar maziem skudru solīšiem, draugiem nācās pavadīt ilgu laiku, lai nokļūtu gaiteņa otrā pusē. Tuvojoties izejai, visi sajuta siltumu, gaiss kļuva aizvien karstāks, it kā atrastos krāsnī, beigu beigās pieskaršanās sienai prasīja izturēt zināmu karstumu.
Izgājuši caur durvju aili, draugi nonāca siltā saunā ar pokemonu cīņas laukumu vidū. Tās virsma bija klāta ar smiltīm, vietām redzama vēl iepriekšējo cīņu nospiedumi. Tuvējā stūrī Adrians atpazina Raidona pēdas nospiedumu, tam esot dziļi iespiestam. Līdzīgi kā no ārpuses, arī iekšpusē sienas bija no sarkaniem ķieģeļiem, tiem neļaujot izlauzties šausminošajam karstumam.
No zāles aizmugures atskanēja durvju skaņa, tā dārdiem vairākkārt atskanot tukšajā zālē. Durvis atvēra sirms vīrs, kuru Mia atpazina no fotogrāfijas bukletā, pārējiem paziņojot, ka tas ir Gulbenes zāles īpašnieks Bleins.
Bleins bija aptuveni sešdesmit piecus gadus vecs vīrs sirmiem matiem un to trūkumu uz pakauša. Oranžais krekls plīvoja liegajā vējā, kamēr zaļā veste virs tā, turējās pretim cik vien spēka, paliekot nekustīga. Vīrs atstutēja labo roku pret spilgti sarkanu spieķi, reizēm kreiso plaukstu uzliekot uz otras, lai stāja būtu stabilāka. Skarbais skatiens vēstīja par daudzajiem nodzīvotajiem gadiem aiz muguras, uzacīm dabīgi ieņemot V veida formu, pēc katra norunātā teikuma.
-Sveiki jaunieši- Bleins noteica. Viņa balss lieliski apvienoja skarbu un laipnu toni, neļaujot ne uz brīdi laipnībai aizmiglot acis, gaidot arī skarbāku vārdu –vai esat atnākuši mani izaicināt?-
Kā kopīgā korī, visi četri pokemonu entuziasti piekrītošo pamāja galvu. Adrians vēlējās pēc iespējas ātrāk sevi reabilitēt par necilo zaudējumu Cēsis, tām sajūtām vēljoprojām viņu apciemojot teju katru nakti. Eduardam beidzot nepieciešamas uzvaras pret zāļu īpašniekiem, lai iekrātu tik nepieciešamos žetonus, viņa azotē pagaidām vietu atraduši vien divi no tiem. Viņam līdzās stāvēja Laimis, kurš sajutis uzvaras smārdu vēlas kalt to kamēr dzelzs vēl karsta un viss padodas no rokas. Mia labprāt redzētu kā visi viņas draugi plūktu uzvaras laurus un visi priecīgu prātu varētu doties uz Valmieru, kur norisināsies Vidzemes reģionālā turnīra fināla cīņas.
-Pieņemšu divus no jums- pēc īsas pārdomas, Bleins noteica un pagrieza muguru, it kā aicinādams sev līdzi –nav vairs tie gadi, kad varētu cīnīties visu dienu-
-Vai nevarētu nogriezt temperatūru mazliet mazāk- Eduards noslaucīja pieri savā sarkanajā T-kreklā un ar kucēna acīm uzlūkoja prom soļojošo vīru.
-Šī ir Vulkāna žetona zāle- Bleins skarbi atcirta –tu tak negaidīji kūrortu un pusdienas, puika?- viņa vārdi atbaidīja Eduardu tālāk iesaistīties diskusijā, jo saprata, ka viņš būs viens no diviem Bleina šīs dienas pretiniekiem –katrs izmantosim divus pokemonus, uzvar tas, kura pokemons pēdējais spēj noturēties kājās, kaut maniem zvēriņiem arī plecus spiež daudzu gadu nasta, mēs viegli nepadosimies-
Kā Adrianam veicās cīņā pret skarbo Bleinu un zālē valdošo karstumu, uzzināsim jau pēc nedēļas !
