local-stats-pixel

Laimis atkal mājā !4

Alūksne ir Laimja dzimtā pilsēta, kurā līdz šim viņš pavadījis visu savu mūžu. Puiša prātā tā bija skaistākā un aizraujošākā pilsēta Latvijā, neviena cita tai nespēja līdzināties savā spozmē un skaistumā. Viņš ar milzīgu lepnumu pagāja garām pilsētas zīmei, baltiem burtiem uz zila fona, virs tās zīme ar pilsētas siluetu. Šī zīme atradās nedaudz tālāk no Pullana ezera uz pilsētas pusi.

Katrs Alūksnietis zina 1920. gadu, kad tā pilntiesīgi ieguva tiesības saukties par pilsētu un Laimis to iegaumēja jau pirms sēdās pie skolas galda. Nedrīkst aizmirst, ka šajā pilsētā Laimis ieguva savu pirmo pokemonu, kad neticami paveicās izlozē. Par šo viņam esot neizsakāmi pateicīgam, savā ziņā pat jūtoties nedaudz parādā, vienīgajam veidam kā šo parādu atdot ir ar panākumiem turnīros.

Lēnā solī četrotne nokļuva pie Vējiņu spēļu laukuma, nedaudz tālāk uz ziemeļiem uzcēla nometni. Tur bija izveidota vieta ugunskuram un soliņi ap to, kur varēja pavakariņot, cietajai zemei nespiežot dibena mīkstumus.

Katrs izsauca vienu pokemonu sev līdzās, jo sabiedriskā vietā būtu nepieklājīgi un pārāk trokšņaini ļaut vaļu visiem kabatas zvēriņiem. Īpašs uztraukums bija par diviem, Adriana Ursarings vēljoprojām bija nekontrolējams maniaks, kas pie mazākās iespējas vēlētos savu treneri novest pie nervu sabrukuma,

Adrianam uz sola līdzās ieritinājās Umbreons, kurš vēljoprojām nejutās pilnīgi vesels pēc saņemtajiem triecieniem cīņā ar Džiovanni Raidornu. Līdzīgu pozu ieņēma Mias Nainteils, kuras kuplā aste karājās pār krēsla atzveltni. Viņa nedomāja par savas treneres ērtībām, savas ķepiņas izkārtojot iespējami ērtākā pozā, bez domas, lai uz krēsla sasēdētu divatā ar treneri.

Laimis vēlējās laiku pavadīt ar Vortoitlu, kurš noteikti bija viņa iecienītākais pokemons, nevienam par to nerodoties ne mazākām šaubām. Pirms katras cīņas, tieši ūdens pokemons domās uzpeld kā pirmais variants, tikai pēc tam Dodou, Sindekvīls vai Džoltiks.

Līdzīgi ir ar Eduardu, kuram lielāko vietu sirdī ieņem mazais Marovaks. Viņa cīnītāja raksturs pamazām pielīp arī trenerim, bezcerīgās situācijās vairs neatmetot ar roku, bet meklēt pēdējo cerības stiebra galiņu.

Vakars izvērsās patīkamām sarunām pildīts. No tām interesantākā bija par Miu, paceļot jautājumu, kādēļ viņa nepiedalās cīņās un nevāc žetonus. Puiši nelikās mieru, iekams meitene salūza un uzsāka vaļsirdīgu atbildi.

-Es baidos zaudēt- Mia iesāka un sasmīdināja visus klausītājus, smieklus apklusinot tikai ar savu skatienu, gluži kā ūdens uguni -es to nemāku, skatīties kā zaudējat jūs ir smagi, bet būt pašai tādā situācijā būtu neiedomājams vājprāts, jo paspiest roku uzvarējušam pretiniekam, būtu par daudz prasīts no manis- viņa nedaudz pieklusa, ievilka elpu un turpināja savu sakāmo -būt laipnam pēc uzvaras ir kā ēst šokolādi, bet būt laipnam pēc zaudējuma ir kā dzert saskābušu pienu un seju nesavilkt grumbās, man neiespējami-

-Visi tavi vārdi pēc mana zaudējuma Smiltenē?- Eduards taustīja iespraukt savu sakāmo.

-Nekas nav vieglāk kā runāt stāvot malā un man tas padodas labāk kā citiem- Mia atmeta ar roku -nekas no manis sacītā nebija nepatiess, bet šis ir stāsts “klausies manos vārdos, bet neskaties uz maniem darbiem”-

Bija laiks, kad Mia juta sevī vēlēšanos iziet cīņas lakumā un censties pārspēt pretinieku, taču šī sajūta tika apspiesta. To nenācās viegli, nācās mainīt savus mērķus, mainīt domāšanu un uzskatus par pokemoniem. Pašlaik meitene mazajās radībiņās redz vairāk draugus nekā kompanjonus iziešanai cīņu arēnās.

-Mērķtiecīgi esmu vākusi pokemonus, lai man būtu skaistākie, brutālu spēku atliekot otrajā, trešajā vai pat mazsvarīgākajā plauktā. Ieskatoties savu pokemonu acīs- Mia paskatījās uz savu Nainteilu, kura tieši tobrīd pavēra actiņas, tajās atspīdot ugunskura liesmām -redzu laimi, ka viņiem nav jādomā kā pievārēt pretinieku, padarīt lepnu treneri, bet izskatīties skaistāk un dzīvot tādu dzīvi, kādu mums piespēlē diena-

Iestājās pilnīga tumsa, debesīs miljoniem miljardu zvaigžņu un daļa no tām šovakar redzamas debesīs. Adrians saskatīja skorpionu, mežāzi un strēlnieku, īpaši izceļot Antaresa zvaigzni skorpiona zīmē. Laimis un Mia cieši skatījās debesīs, lai redzētu to pašu, ko draugs, galu galā arī ieraugot, bet Eduardam nekad nav veicies zvaigznāju pētīšanā, viņš notiesāja pēdējos šašlika gabalus.

Kā mūsu varoņiem veiksies cīņā ar Akmens žetona turētāju, mēs uzzināsim jau pēc nedēļas, kad vispirms Laimis stāsies pretim kādam no klints tipa pokemoniem.

41 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma