local-stats-pixel fb-conv-api

Šoferīt, stāt !4

Sāncesību gars pavada mūs visus, lai kā mēs to noliegtu, bet daļiņa mūs vienmēr vēlas būt labāka kā tam, kas sēž mums blakus. Labākais veids kā to parādīt citiem un sev ir sacensības. Tieši uz tādām dodas mūsu šī stāsta galvenais varonis, Laimis.

Padzirdējis par mazu turnīru netālajā Smiltenē, Laimim nācās izvēlēties starp došanos uz Smilteni vai atgriezties kopā ar vecākiem mājās. Puisim nācās smagi piepūlēties un dot neskaitāmus solījumus, no kuriem puse aizmirsīsies kā vienam tā otriem, lai saņemtu atļauju vienam doties uz pokemonu turnīru. Laimis bija viens no tiem, kurš dzimšanas brīdī nesaņēma kaut kripatu vēlēšanos doties pārgājienos.

Ar gariem atvadu vārdu birumu un lieliem apskāvieniem, viņš tika pavadīts līdz vietējai autoostai. Nieka četrdesmit minūšu brauciens ar pāris lokiem ārpus taisnākā ceļa uz sava novada lielāko apdzīvoto vietu.

Laimim palaimējās sēdēt pie loga, tā bija viņa iecienītākā vieta, vēl lielāka veiksme uzsmaidīja brīdī, kad šoferis piespieda podziņu, tā liekot aizvērties autobusa durvis. Šī bija viena no tām laimīgajām reizēm, kad blakussēdētāja vieta nebija aizņemta. Tur varēja novietot līdzi paņemto zilo mugursomu ar ēdienu un dažiem tikko iegādātiem apģērbu rezervēm. Tādām bija jābūt dēļ sniegbaltā krekla, kas pats uzprasījās pēc traipiem un auduma biksēm, kuras nereti tiek uzplēstas neticamākajos veidos.

Atliecis galvu uz mīkstā sarkanā sēdekļa atzveltnes, Laimis uzsāka gaidīt pieturu Smiltenes autoostā. Debesīs lidinājās daudzi balti gubu mākoņi, bet neviens no tiem neizskatījās draudīgs, drīzāk kā mīksts spilvens, kas lūdzās uzlikt galvu pirms iemigšanas. Šādas domas uzlika aizvien lielāku svaru uz puiša acu plakstiņiem, tos spiežot aizvien zemāk. Netika sasniegta pilsētas robeža, kad Laimja ķermeni satrīcināja snauda, pirmajā brīdī izlikās, ka drebulis spēcīgi uzsita pa galvu. Atvēris acis, viņš pamanīja lielu melnu plankumu lēkājam pa pļavu, bet prātam apskaidrojoties viņš saprata. Sitiens bija no stikla, kad galva noslīdēja no krēsla mīkstās daļas, bet melnais plankums, netīrums uz stikla, kas tuvumā izlikās daudz lielāks kā patiesībā.

-Neuztraucies, vēl tāls ceļš- kāda večiņa no aizmugurējā sola uzjautrinājās par puiša miegaino apjukumu. Sirmgalve ar čirkainu frizūru un negausīgi ironiskiem smiekliem mirkli paskatījās uz puisi un tad atgriezās pie avīze.

Seja kļuvusi pavisam sārta, Laimis jutās neērti, bet sev atkārtojis, ka kundzi visdrīzāk redz pirmo un pēdējo reizi, viņš pagriezās atpakaļ ar skatu uz priekšu un centās vairs nepiesaistīt lieku uzmanību. Skatiens nemainīgi piekalts nebeidzamajām pļavām, kuras reizēm nomainīja retinātu mežu biezokņi vai viensētu saimniecības.

-Stāt- Laimis pēkšņi iekliedzās -apstādiniet autobusu- viņš pieleca kājās un skrēja pie šofera, pa ceļam spiežot visas sarkanās STOP pogas. Plati izbolītu pasažieru acu pavadībā viņš tika ārā no tikko apstādinātā autobusā. Aiz sabiedriskā transporta uz asfalta palika nelielas melnas gumijotas bremzēšanas pēdas, dēļ straujās apstāšanās Laimis sasita plecu pret vienu no metāla stieņiem, bet adrenalīna uzplūdā tas likās nenozīmīgs sīkums.

-Kas tev lēcies puis?- autobusa šoferis, aptuveni četrdesmit piecus gadus jauns vīrietis ar latgaliskas valodas izloksni, skaļā balsī uzkliedza. Viņa balss izkļuva cauri autobusa motora murrāšanai un nelielajam vējam, kurš uzņēma lielu ātrumu plašajā labības laukā. Zāle pa kuru jau Laimis skrēja cik vien spēka, bija izaugusi nedaudz pāri potītēm.

-Skvirtl, es izvēlos tevi- Laimis no pleca jostas norāva augšējo pokebumbu un meta to gaisā, cik vien spēja. Pokebumbai atveroties, no tās izspraucās balta gaisma, kura sakopojās uz zemes un izveidojās gaiši zils bruņurupucim līdzīgs pokemons. Pagriezis galvu atpakaļ, viņš ieraudzīja Laimi un nedomājot skrēja pie puiša, apkampjot labo kāju.

-Skvirtl, skvirtl, skvirtl- pokemons vairākas reizes atkārtoja savu vārdu, cenšoties savā valodā izteikt atkalredzēšanās prieku.

-Es arī tevi priecājos redzēt- Laimis ātri noteica un lika pavērties uz priekšu, kur atradās trīs pelēki akmeņi -burbuļus vidējam akmenim- viņš skaļi pavēlēja, ka to lieliski dzirdēja arī autobusā sēdošie pasažieri.

Skvirtlam nebija divreiz jāsaka, katrs saimnieka pateiktais vārds līdzinājās pavēlei un to viņš labprāt izpildīja. Dziļi ievilcis elpu, pokemons no mutes izpūta simtiem ūdens burbuļu, kuri spēcīgi atsitās pret vidējo akmeni. Tas aizlidoja vairākus metrus tālāk, parādot, ka patiesībā nebija akmens. Kamolā savēlies Sindekvīls, uguns tipa pokemons, kurš augumā bija aptuveni tikpat liels kā Skvirtls.

Laimis no kabatas izvilka pokedeksu, lai gūtu pilnīgāku informāciju par divkājaino pokemonu. Maiga balss, lēni un izteiksmīgi pavēstīja “Sindakvīls, uguns tipa pokemons. Viņš aizsargājoties, sev uz muguras rada liesmas, tās palielinās, kad viņš jūt briesmas vai ir dusmīgs. Sindakvīlam nogurstot, liesmas samazinās, līdz nodziest pavisam.”

Šim pokemonam ķermeņa augšdaļa bija zilganā krāsā, bet pavēdere kažoks krēmkrāsa. Acis kā parasti viņam bija aizvērtas, lielākoties paļaujoties uz spēcīgo ožu no garenveida deguna. Viņš lielākoties balstās uz spēcīgākajām pakaļkājām, jo priekškājas ir īsākas un vājākas. Uz muguras viņam atrodas četri sarkani apļi, kas tikko uzliesmoja, radot karstu liesmu.

-Skvirtl, skrien viņa virzienā un vēlreiz izmanto burbuļu uzbrukumu- Sindekvīls vēl īsti neattapās no pirmā trieciena, ka Laimis pavēlēja savam pokemonam dot jaunu uzbrukumu. Arī šoreiz tas izdevās precīzs un apdullināja mazo pokemonu.

Kamēr Sindekvīls sēdēja un centās aptvert notikušo, Laimis izmeta pokebumbu, cerot, ka viņš ir pietiekami novājināts. Tā trāpīja pa pokemonu plecu un ierāva sevī mazo nabadziņu. Pokebumba divas reizes nosvārstījās, bet diemžēl izleca ārā, lai turpinātu aizstāvēties. Tagad liesmas uz viņa muguras bija vēl lielākas, savu vārdu kliedzot daudz skaļāk, viņš devās uz priekšu triecot pieri pret bruņurupuča bruņām. Kaut Skvirtls palecās pāris soļus atpakaļ, tomēr bruņurupucis tikko juta savvaļas pokemona triecienu.

-Parādi, viņam kā jāuzbrūk ar galvu- Laimis nekavējoties lika to pašu izdarīt arī Skvirtlam un tas bruņurupucim izdevās nevainojami. Sindekvīlam trāpot pa sāniem, pokemons nokrita uz zemes un vairs necēlās, dodot zīmi, ka Laimis var mest nākamo pokebumbu.

Arī šoreiz metiens bija nevainojams un jauna pokebumba atkal iesūca sevī nabaga Sindekvīlu. Šoreiz tā nosvārstījās trīs reizes un tai beidza mirgot baltā poga, kas pavēstīja, ka Laimis ir ieguvis jau trešo pokemonu.

Atgriežoties autobusā, puisis saņēma milzīgas ovācijas un aplausus no gandrīz visiem pasažieriem. Vienīgā klusēja sieviete, kura sēdēja aiz viņa, iegrimusi avīzes rakstā sieviete nebija pamanījusi, ka autobuss bija piestājis.

38 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv