local-stats-pixel fb-conv-api

Saruna pie ezera :)3

Zaudējuma rūgtums vēljoprojām grauž Eduardu. Pagājis jau liels laika sprīdis kopš Blastois iznīcināja puiša sapni, vai tieši otrādāk, parādīja virzienu, kas jādara, lai būtu labāks ?

Sestdienas rītiņā nav ierasta lieta piecelties septiņos un justies pilnībā izgulējusies, šo lielo brīnumu piedzīvoja Mia. Biezie aizkari pilnībā nobloķēja jebkuru saules mēģinājumu savu gaišumu ienest mājas dzīvojamajā istabā. Viņa gulēja izlaistajā dīvānā, tas bija pietiekami plats, lai sagulētu pat trīs cilvēki, taču šīs pāris naktis piederēja tikai viņai.

Pametusi apkārt skatienu, Mia blāvā gaišumā redzēja cilājamies Laimja pelēko segu istabas stūrī. Viņš nakšņoja uz izlaista krēsla, tas nebija ne uz pusi tik ērts kā dīvāns, taču puiši uzstāja, ka ērtākā vieta pienākas cilvēkam, kas maksā par šo māju, bet otrā ērtākā vienīgajai grupas meitenei. Tāpēc vienīgajā guļamistabā gulēja Adrians, par viņa klātbūtni liecināja skaļā krākšana un šņākšana, kuru reizēm varēja dzirdēt pat ārpus mājas, nostājoties pie istabas loga un saspicējot ausis.

Otrā istabas stūrī, pie milzīgā loga ar skatu uz ezeru atradās Eduarda guļamvieta, piepūšamais matracis, kas izmēra ziņā varēja mēroties ar dīvānu. Ieskatoties ciešāk tas bija tukšs, sarkanā sega atradās uz grīdas, saburzītais palags aptvēra vairs tikai pusi no matrača virsmas, bet spilvens, ja tā varēja dēvēt izgulētu, saņurcītu ar spalvām sabāztu drānu.

Mia pieleca kājās un devās pārliecināties, vai tiešām matracis palicis bez sava īpašnieka. Nevajadzēja pat telefona gaismiņu, lai saprastu, ka tur neviens neguļ, viņa piegāja pie loga, paverot aizkara maliņu. Jau septiņos no rīta saule spoži iespīdēja mājas logos, meitenei domās pasakoties par nama saimnieku biezo aizkaru ideju.

-Ko viņš?- Mia tālumā pie ezera redzēja Eduardu, viņš salīcies sēdēja zālājā ar skatienu uz ūdeņiem, reizēm tajā iemetos pa akmentiņam.

Uzģērbusi svārkus un blūzi viņa devās pie drauga, jo turpināt izgulēt dīvāna atsperes būtu noziegums pret skaisto rītu. Gulšņāšana bez miega parasti beidzas ar neglītām domām un sabeigta garastāvokļa, kā vienīgo risinājumu veiksmīgam dienas turpinājumam viņa saredzēja došanos ārā. Uz pirkstgaliem izlavījusies cauri visai mājai, aiz sevis klusām pieverot durvis, viņa vēl pēdējo skatienu pārlaida pār dzīvojamo istabu, lai pārliecinātos, ka aiz sevis atstāj aizmigušus cilvēkus.

-Nenāk miegs?- Mia nemanīta pielavījās pie Eduarda un uzsita puisim pa plecu, pēc tam apsēžoties sprīža attālumā.

-Nevarēju vakarā aizmigt un bezmiegs mocīja arī no rīta- Eduards atteica pieklusinātā balsī –nesaprotu kā Adrians var būt tik mierīgs pēc zaudējuma, kamēr mani tas vairākas dienas rauj uz pusēm-

-Viņš daudz lasa- Mia atteica –Adrians ir gudrākais no mums, izskatījās, ka pat zaudējot viņš uzvarēja- meitene saprata savu domu, bet nespēja to līdz galam ietērpt pareizajos vārdos, beigu beigās atstājot domu līdz galam nepateiktu –dzīve nav viegla, tā ir sasodīti grūta, katrs nākošais pārbaudījums ir grūtāks par iepriekšējo, lai mums nekļūtu garlaicīgi-

-Ciest nevaru zaudēt- Eduards bezspēcībā saspieda dūres tik cieši, cik vien spēja.

-Kāpēc tu sāki trenēt pokemonus?- Mia centās saskatīt, ko Eduards tik cītīgi vēro otrpus ezeram, taču neko vairāk par bezvējā plīvojošām koka galotnēm, acis neatrada.

-Likās, ka tas varētu būt jauns sākums, viss iepriekšējais, ko esmu darījis, ir bijusi pilnīga izgāšanās- Eduarda atmiņā uzvirmoja darbs, kuram atdevās septiņus gadus, dzīvoklis, kas bija jāpamet, basketbola treniņi, kuros lielākā daļa skrēja ātrāk, leca augstāk un meta precīzāk –nejauši uzradās Kjūbons, pēc tam Nidorino un Džeududs, iemīlēju viņus, bet arī pievīlu. Cerēju, ka šis man padosies, cerēju, ka varēšu kļūt nesakaujams čempions, bet zaudēju-

-Tu esi smieklīgs- varbūt netaktiski, bet Mia nespēja valdīt savu muti –tu stājies pretim vienam no desmit spēcīgākajiem pokemonu treneriem Latvijā, viņš savu pirmo kabatas monstru ieguva pirms piecpadsmit gadiem un tu jau pirmajā mēnesī vēlējies ne tikai cīnīties kā līdzīgs ar līdzīgu, bet pat uzvarēt?- Mias vārdi dūra Eduarda sirdī sāpīgi.

-Kāpēc visam jābūt tik sasodīti grūtam?- Eduards iejaucās meitenes runā –kāpēc kaut kas nevar būt viegls-

-Ja vēlies darīt kaut ko vieglu, dzirdēju, ka Makdonalds meklē jaunus darbiniekus- Mia citēja vienu no saviem iecienītākajiem seriāliem, kaut zināja, ka arī šis darbs prasa pūles –tieši šie brīži rada čempionus, zaudējumu rūgtums kā siets atsijā vājos no stiprajiem, tagad tev jāsaprot, ka vēlies kļūt par sevis labāko versiju. Tieši tagad visvieglākais ir aiziet un neatskatīties atpakaļ, nožēlojot, ka neesi mēģinājis vēlreiz-

-Tu šos tekstiņus iemācies no galvas?- Eduards paskatījās uz Miu, saklausot daudz gudru vārdus, bet tie visi izklausījās kā klišejas.

-Tu vari aiziet, neviens tev to nepārmetīs, neviens tevi nezinās, būsi aizmirsts, būsi viens no skatītājiem, kas jutīs līdzi uzvarētājiem, saviem elkiem- Mia neklausījās Eduardā, tikai turpināja izteikt savas domas –bet vari nākamos piecus gadus strādāt kā traks, ieliec tajā visu savu laiku, lai citi saka, ka esi traks, ieliec pokemonos nākamos piecus gadus, tāpat kā to izdarīji ar iepriekšējo darbu, saprati, ka tas nav tev, ļoti labi, mēģini ar šo tāpat. Saskumt un domāt par to, ka sliktais notiek ar tevi, tā nav tava vaina, bet turpināt skumt un cerēt, ka kāds ko darīs tavā vietā, būs tikai tava vaina-

Iestājās klusums, starp ūdens un putnu skaņām iespraucās garāmejošu cilvēku saruna. Šādā rīta agrumā bija cerība, ka varēs pie ezera pasēdēt netraucēti, taču pa retam kāds pastaigājās, visbiežāk to darot ar saviem četrkājainajiem draugiem.

-Dažkārt vēlos būt kā Laimis, kurš visur saskata iespējas, kā Adrians, kurš katru dienu cenšas būt labāks, bet neesmu tāds, neesmu neviens no viņiem- Eduards uzlika zodu uz ceļgaliem un atkal iegrima vērot koku galotnes.

-Nevajag būt tādi kā viņiem, bet neesi zaudētājs, nepadodies, brīdis, kad padodies ir brīdis, kad cits uzvar- Mia noteica un paskatījās atpakaļ, kur sadzirdēja atveramies lielo mājas logu. Pa to iznāca abi draugi kaut ko turot rokās.

-Cerams, ka neiztraucējām, Adrianam radās ideja brokastot pie ezera- Laimis no aizmugures tuvojās ar uz diviem šķīvjiem izklātām omletēm, viņam aiz muguras cieši sekoja Adrians, tieši ar tādu pašu saturu rokās.

Šis ir gada pēdējais stāsts,

Laimīgu jauno gadu ! ! !

 
33 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv