Rakstu sērijas "Pokemoni Latvijā" otrā daļa. Stāsts par četrotni, kura uzsāk savu ceļojumu neticamajā pokemonu pasaulē. Negaidīta satikšanās var notikt jebkurā brīdī un tieši tā notika ar mūsu šīsnedēļas varoni !
Dzīvošana pilsētā, kurai cauri plūst Latvijas viltīgākā upe dod galvu reibinošas priekšrocības, sniedzot iespējas izvēdināt galvu gan strauju krāču, gan pie lēzenas ūdens tecēšanas fonā. Šo patīkamo priekšrocību izmantoja Eduards, vienkāršs puisis no Vidzemes vidienes, kurš tikko bija pametis darbu uzņēmumā, kurā bija pavadījis desmit gadus. Divdesmit astoņus gadus jaunais puisim nu bija atvērta visa pasaule, vien pašam jāizvēlas, kuras durvis būs īstās un tieši tas bija šīs pastaigas mērķis, pabīdīt sevi soli tuvāk nākotnei.
Aiz stāvajiem krastiem atrodas pļava, kuru vēljoprojām rotāja nenopļauts zāliens, tā stiepās līdz pat vidukli. Par laimi tieši gar Gaujas krastu tās bija mazāk, taču solis pa labi, un Eduarda domās, viņš atrastos ērču ganāmpulkā.
Sildošās saules un putnu dziesmas perfektajā saskaņā iejaucās tālumā dzirdamās milzīgās raudas, it kā pamests zīdainis izraudātu pēdējās asaras. Eduards jeb īsāk Eds nespēja to ignorēt un devās skaņas virzienā. Līdzjūtības saucošās raudas skanēja no pļavas vidus, tuvojoties tās tikai kļuva skaļākas un nepanesamākas. Liekot soli pie soļa, brienot cauri zālei, puisis beidzot nokļuva līdz mazam brūnam pokemonam. Pokemons pamanīja puisi tikai brīdī, kad Eduards uzsāka runāt un mierināt mazo zvēriņu.
-Kas tev noticis?- Eduards jautāja, redzot, ka mazās radības kāja iestrēgusi starp koku un akmeni –es tev palīdzēšu- puisis lēnām kustībām tuvojos pokemonam, klusām runājot, jo acīmredzami, ka viņš bija nobijies un novārdzis.
Rokai pieskaroties kokam, mazajam pokemonam acīs sariesās asaras, taču tikai līdz brīdim, kad tas tika nocelts no mazās ķepiņas. Pokemons sajūtot brīvību, pirmajā brīdī metās bēgt, biezajā zālē nozūdot no Eduarda skatiena, taču tad apstājās un lēniem soļiem atgriezās pie puiša, kurš vēljoprojām stāvēja tajā pašā vietā ar izbrīnītu acu skatienu.
-Tu vēlies vēl kaut ko?- Eduards taustījās pa kabatu, cenšoties atrast kādu gabaliņu kāruma –tevi sauc Kjūbons, vai ne?- viņš atbildes vietā saņēma mazus pīkstošu skaņu no pokemona mutes, viņš centās izrunāt savu vārdu, kā to dara lielākā daļa pokemonu.
Atradis mugursomā šokolādes batoniņu, Eduards nolauza mazu gabaliņu un noliecās pie Kjūbona. Sākumā ļoti ieturēti un uzmanīgi, taču ar katru nākošo brīdi drošāk, mazais pokemons notiesāja gabaliņu un lūkojās uz puiša roku, kur atradās atlikušais batoniņš.
-Tu nedrīksti ēst daudz saldumu- puisis sarunājās ar mazo draugu, tomēr nespējot turēties pretim mazajām actiņām un nolauza vēl vienu šokolādes gabaliņu un to iedeva nabaga pokemonam –šodien tu esi pārcietis tik daudz, ņem visu- puisis uzlika batoniņu uz koka, kuru pirms mirkļa noņēma no Kjūbona kājas un lēniem soļiem atkāpās.
Soli pa solim Eduards atmuguriski attālinājās no Kjūbona, līdz tik tikko varēja saskatīt mazo pokemonu. Pienākot brīdim, kad viņš kļuva nesaskatām, Eduards izdzirdēja šņukstus un sākumu raudām, kuru pavisam nesen izdevās novērst, noceļot koka gabalu no Kjūbona kājas. Puisim neatlika nekas cits, kā atkal tuvoties raudošajam pokemonam. Atsākot ar viņu runāt, Kjūbons pārstāja raudāt un pieskrēja pie Eduarda kājas, ieķeroties brūnajā bikšu starā.
-Tu vēlies nākt man līdzi?- Eduards jautāja, lieliski apzinoties, ka atbildi nesaņems.
Eduards pieliecās un pacēla Kjūbonu rokās, piespiežot viņu ar vienu roku pie krūtīm, kamēr ar otru aizsniedzās pēc šokolādes batoniņa. Viņš izlēma aiznest pokemonu pie pazīstama profesora, kurš zinās, ko iesākt ar pļavā atrastu, raudāt mīlošu, zvēriņu.
Pilsētas nomalē plaukstošā pļava nebija iecienīta pastaigu vieta, kamēr tā nebija sakopta. Ceļš līdz profesora praksei bija tāls, taču sarunās ar pokemonu, kurš uzmanīgi klausījās, atbildes vietā vien skatījās ar mitrām actiņām un pa mazam kumosam notiesāja šokolādi, izrādījās īsāks kā sākotnēji varēja likties.
Pretim Jāņa Daiņa stadionam atradās trīsstāvīga balta ķieģeļu ēka, pirmajā stāvā atradās profesora Akmentiņa privātprakse. Pārējos divos stāvos atradās parasti dzīvokļi, pa dienu tukši, vakaros cilvēkiem atgriežoties no smagajām darba gaitām.
-Labdien, vēlos satikt profesoru- Eduards lēnām ieejot baltā ķieģeļu mājā, jautāja administratorei, kura bija ieurbusies savā telefonā. Noplukuši grīdas dēļi, tumši pleķi balto sienu un griestu stūros liecināja par zināmu trūkumu.
-Kāds jaukumiņš- administratore spalgā balstiņā iesaucās –profesoram jādodas, taču domāju, ka īsai vizītei laiku viņš atlicinās-
Administratore pavēra kabineta durvis, kas atradās viņai sāņus aiz muguras, un jautāja tā īpašniekam atļauju pacienta vizītei. Likās, ka viņa saņēma galvas vai rokas mājienu, jo atbildi Eduards nesadzirdēja, tikai sievietes aicinājumu doties pie profesora. Puisis nekavējoties devās kabinetā, ar skatienu uzmeklējot pacientu galdu, kur novietot Kjūbonu.
-Labdien- pārliecinoties, ka pokemons ir stabili uz galda, Eduards sasveicinājās ar profesoru. Abi bija pazīstami ilgus gadus, kopš puisis kā mazs puika skraidīja ar saplēstiem šortiem viņa mājas kaimiņu pagalmā.
-Kas mums te ir ?- tēvišķā balsī jautāja profesors, pieliecoties tuvāk Kjūbonam un ielūkojoties viņam acīs –kāpēc tik skumīgs skatiens ?-
-Viņu atradu ar koku uz kājas, atbrīvoju un kopš tā brīža, ikreiz pazūdot no viņa skatiena, viņš neizturami raud- Eduarda balsī bija jūtams satraukums, gaidīdams profesora atzinību, ka rīkojies pareizi, atnesdams pokemonu pie viņa.
-Izskatās, ka viņš ir pilnībā vesels, mazliet saspiesta kāja, taču nekas tāds, ko laiks līdz vakaram nevarētu izārstēt– iztaustījis abas mazās kājiņas, profesors iztaisnoja stāju un pagriezās pret Eduarda –taču tagad viņš uzskata tevi par savu glābēju, bruņinieku baltās bruņās-
Puisis nesaprašanā klusēja, gaidot, ka profesors izskaidros situāciju skaidrāk, jo līdz šim puiša galvā radās tikai vairāki minējumi, kuri viens par otru bija neticamāki. Redzot Eduarda neizpratni, vīrs baltajā uzsvārcī apsēdās pie sava galda un paskaidroja. Kjūbons pēc savas dabas ir vientuļnieks, taču iekļūstot nepatikšanās viņš pilnībā pieķeras savam glābējam, vēlēdamies tam sekot, tā jūtoties drošībā.
Sarunas laikā Eduards apsēdās uz pacientu galda, ļaujot Kjūbonam ielekt savā klēpī un pieglausties pie vēdera. Puisis agrāk nebija domājis par pokemonu, līdz šim viņš šīs cilvēku un pokemonu sacensības bija lūkojies tikai caur televizora ekrāniem.
-Jums ir kāds pokemons ?- uz profesora jautājumu Eduardam nācās noliedzoši pamāt galvu -vienmēr esmu ticējis, ka mēs tiekam apdāvināti ar to, kas mums patiešām ir nepieciešams- viņa vārdi iedrošināja Eduardu domājot paturēt mazo zvēriņu, kurš klēpī uzvedās aizvien drošāk, cenšoties ieņemt ērtāko vietu.
-Mums būs jautri?- Eduards jautāja Kjūbonam, skatoties mazā zvēriņa ogļu melnajās acīs, tās pamazām kļuva ūdeņainas, gandrīz atkal sākot tecēt asaru jūrām -mums noteikti ies jautri-
