Pirms mums (4)4

Juceklis

Beigu beigās, brālis par labu atzina tumši zilu, bieza auduma kleitu un melnu jaciņu pāri. Izskatījos gan kā izbēgusi no sestās klases izlaiduma, bet, vismaz, brālis bija apmierināts. Man, tehniski, bija vienalga, ko vilkt. Ka tikai tas viss ātrāk beigtos.

Pats viņš bija uzvilcis džinsus un melnu, pogājamu kreklu. Cik viegli gan bija būt vīrietim. Nebija simtiem apģērbu gabalu, ko varēja sakombinēt tūkstoš variantos. Uzvelc vienu kreklu, džinsus vai citas bikses, un vuola, tu esi gatavs jebkuram pasākumam. Būt vīrietim gan jau bija arī daudz vienkāršāk, ne velti viņu šampūns un dušas želeja bija nopērkami vienā pudelē, nevis atsevišķi.

Es nosmīkņāju un apsēdos blakus brālim mašīnā. Tā viegli smaržoja pēc sasilušas ādas un odekolona. Man nevajadzēja brālim jautāt, kāpēc tā smaržoja. Pati zināju, ka Daniels gribēja uzsākt attiecības un noteikti tikās ar meitenēm. Nereti viņa gaumes dāmas bija bez maz vai aplējušās ar smaržām, un tā pievilkās visa Daniela mašīna. Ja reiz randiņš neizdevās, tad smaku vajadzēja izgaiņāt ar odekolonu un dziļo tīrīšanu. Es iekšēji nosmējos. Man žēl tās meitenes, jo, ja reiz smaržoja šādi, otrā randiņa nebūs.

-Ko tu visu laiku tur smīkņā?- Daniels vaicāja, skatoties taisni uz priekšu. Pretēji braucošo mašīnu starmeši izgaismoja viņa seju un uz brīdi es viņa vietā ieraudzīju tēti.- Ja tas ir kāds smieklīgs joks, tad es arī gribu dzirdēt,- viņš uzmeta man aci un pievērsās ceļam.

-Es..- domīgi iesāku,- Otrā randiņa nebūs,- es noteicu un pamanīju, kā Daniela sejā ieplīsa smaids.- Kas šoreiz bija vainas?

Puisis savilka pirkstus ap stūri un iekoda lūpā.- Tehniskas problēmas,- viņš sacīja un atkal uzmeta man skatienu, un tad pasmaidīja.

-Tas ir?- tincināju. Daniels nobolījās.- Nu pasaki, interesanti tak.

-Mazgadīga,- viņš negribīgi atbildēja,- Kā jau tas nereti gadās, uztaisīja viltus profilu, lai iepazītos. Es viņai knapi pieskāros, kad viņa jau man sāka uzmākties,- brālis saviebās,- Es zināju, ka sieviete, kuru es gribu sev, neuzvedīsies kā tīne, tāpēc uzreiz pateicu, ka aizvedīšu uz mājām.

-Ak vai,- es nošausminājos,- Vai viņas vecāki zina?

-Nezinu,- brālis godīgi atteica,- Neuzkavējos, lai uzprasītu. Bet sasmaržojusies gan bija briesmīgi, ar vaniļas smaržām,- brālis novaikstījās atkal,- Es nesaprotu, kas jums, meitenes, ir ar to, ka jums jāmazgājas smaržās, ejot uz randiņu?

Es iesmējos balsī,- Mēs iezīmējam teritoriju.-

-Tas ir?- Daniels sarauca uzacis. Viņš nesaprata. Cik amizanti!

-Nu, kā,- es stāstīju,- Ja cita meitene iekāps mašīnā un jutīs citas meitenes smaržu, pats saproti. Teritorija iezīmēta,-

Daniels apstādināja mašīnu, izslēdza motoru. Pagriezās pret manis ar savilktām uzacīm kopā, mēmi pateica “kas pie velna” un atkal atsāka braukt, iedarbinājis mašīnu no jauna.

Es paraustīju plecus.- Meitenes ir un paliek meitenes.-

-Juceklis jūs meitenes esat,- Daniels nomurmināja. Es pavērsu skatienu pret logu. Jā, brālim bija taisnība, meitenes bija viens vienīgs juceklis. Ja ne vien par drēbēm, tad arī dzīvē. Mūsu emocijas, rīcības un vēlmes bija viss viens vienīgs juceklis. Neviļus aizdomājos par šodienu, par sarunu ar Kristenu. Kāpēc gan tieši šodien no visām dienām, kas vien varēja būt, viņš izlēma mani uzrunāt? Nu kāpēc? Vai visus trīs gadus es biju neredzama viņam un pēkšņi visas manas manifestācijas uzrunāt puisi bija piepildījušās? Kaut kāds sviests un murgs. Nu kā es tagad varēšu atgriezties skolā, kad mūsu pirmā saruna bija tik nepatīkama. Vai viņš maz vēl man liksies simpātisks? Un Valērija, Valērija man noteikti neļaus ar viņu sarunāties, jo, biju simtprocentīgi pārliecināta, ka draudzenei uz puisi bija zobs, jo viņš bija aizskāris manas jūtas.

-Šķiet, ka jāiegriežas te,- brālis sacīja, norādīdams uz mazu, baltu viesu namu, kas bija uz ielas stūra. Tas izskatījās pēc tēta mīļākā restorāna un es neviļus sajutu tauriņus vēderā. Mamma noteikti zināja, ko dara un es sajutos uzreiz pacilātāka. Nu ja, kur gan citur pavadīt atmiņu vakariņas, ja ne tēta mīļākajā vietā.

-Mamma par visu padomāja,- es konstatēju, kad brālis uzmeta man skatienu,- Mēs šeit daudz laika pavadījām.

-Jā, pavadījām gan,- Daniels piekrita un iebrauca stāvvietā, kur bez mūsu mašīnas, jau stāvēja sarkans subaru un melns bmw, kas piederēja mūsu ģimenei. Citu mašīnu nebija. Tas lika domāt, ka būsim vieni.

-Viss restorāns mums?- es jautāju, kad Daniels apstādināja mašīnu. Viņš atkal paraustīja plecus.- Es, laikam, esmu priecīga, ja tā tas ir. Negribētos, ka mūsu sarunas dzird svešas ausis.

-Gan jau,- brālis izvairīgi atbildēja un izkāpa no mašīnas. Es sekoju viņa piemēram un izlēmu neuzbāzties, kā to darītu parasti. Daniels noteikti bija tikpat sāpināts, kā es. Pa šo gadu, mēs viens otru atbalstījām mazliet vairāk, kā pārējo ģimeni, jo visi trīs bijām nešķirami. Un es savu lielo brāli pazinu, viņš spēja būt vēss un saprātīgs, līdz kaut kas, kas viņu varēja sāpināt vai apdraudēt, lika viņam ieslēgties sevī un palikt klusam. Šīs vakariņas bija viens no tiem iemesliem. Tāpēc es neuzbāzos, jo katram mums ir tiesības sērot pa savam. Pie kam, es viņu sapratu, arī es jutos līdzīgi. Tikai vairāk samulsusi no gaidāmā, kā no tā, kas notika šajā brīdī.

Izkāpusi no mašīnas, es nopētīju ēku. Tā, nudien, bija tā pati vieta, tas pats viesu nams-restorāns, kur daudz un dikti bijām devušies ar tēti ēst pusdienas vai vakariņas, reizēm brokastis. Tikai šoreiz es to uzreiz nebiju atpazinusi, jo tai bija veikts remonts. Māja no tumši brūnas bija pārkrāsota par baltu un izdekorēta ar lampiņu virtenēm, kas uzreiz ēkai piešķīra daudz mīlīgāku skatu.

-Tu ilgi blenzīsi, vai mēs iesim?- brālis pabukņīja man pa plecu. Es pamāju ar galvu, ieķēros brālim elkonī un sekoju uz ieejas durvīm, juzdama, kā nervozi sirds sitas krūtīs. Jo tuvāk durvīm, jo vairāk bail man kļuva, ka uzplēsīs vecās vātis un es nespēšu savākties.

Nē!

Es to varu. Tēta dēļ. Es sev noteicu. Es saņemšos. Es varēšu.

-Ejam,- es noteicu un palaidu, lai brālis atver durvis, kad mūs jau faktiski turpat uz lieveņa apķēra mamma, ievelkot mūs stiprā apskāvienā.

-Beidzot,- mamma tikai noteica un pieglauda mūs abus tuvāk.

-Sveika, mamm,- Daniels sacīja, atraudamies pirmais,- Kā jūs tik ātri paspējāt?

-Es atprasījos no darba, bet Tomass ar Lauru aizmuka,- mamma pasmaidīja,- Tas nav svarīgi. Svarīgi, ka esam te, vienkopus,- mammas smaids pagaisa,- Jo mums ir svarīga saruna.-

Pirms mums (5)