Pirms mums. Ievads.6

1.nodaļa.

Zaudējums.

“Elza, lai cik smagi dzīvē klātos, atceries, pašnāvība NEKAD nav izeja. Turies, tu to vari. Es tev ticu. Mīlu, tētis.”

Pavirzīju pirkstu zemāk, taču neieraudzīju, ko vēlējos. Tā bija viena no pēdējām ziņām, ko mans tētis bija man rakstījis. Šodien apritēja tieši gads, kopš viņš bija guldīts zemes klēpī. Tieši šodien, vairāk kā citas dienas, es gribēju saņemt vēl vismaz vienu viņa īsziņu, gudru padomu vai mazu motivāciju, lai tiktu pāri grūtībām.

Bet tā nebija. Pa gadu nebija kļuvis vieglāk. It īpaši tādēļ, ka viss, ko viņš man visu dzīvi bija stāstījis par padošanos, bija bez nozīmes. Viss, ko viņš bija mums, visiem viņa bērniem, mācījis, ka nāve nekad nav izeja, un mūsu dzīvības ir tā vērtas, bija tukši vārdi.

Tēvs pakārās. Nevienam neko nesakot, nevienu nebrīdinot. Nekas neliecināja, ka viņš būtu nomākts vai depresīvs. Tieši pretēji, tēvs bija smaidīgs, strādāja labu darbu un rūpējās par mūsu, sešu cilvēku, ģimeni un labklājību.

Tikai mēs nepamanījām, ka tā bija tikai maska un tieši viss viņa pozitīvisms un labie vārdi bija mājieni uz to, cik viss ir slikti. Mēs neviens nepamanījām. Es biju vienīgā, kura uzskatīja, ka tā ir mūsu vaina. Citi centās mani pārliecināt par pretējo. Viņiem neizdevās.

Gada laikā, teju katru nakti, es murgoju, ka manas rokas ir tēva asinīs. Par saviem murgiem es daudz nevienam nestāstīju. Kāda tam nozīme? Tie taču bija mani sapņi, un nekas cits. Apkārtējie to nespēja izlabot, bet medikamentus dzert vai vērsties pie psihologa man neļāva pašlepnums.

Noliku telefonu sev blakus un saņēmu plaukstas dūrē. Šodien aprit gads. Es zināju, šodien mūsu mājās būs lielāks klusums, kā jebkad. Mēs visi sērojām un bijām savās istabās. Katrs skumām, bet pa savam. Mums nevajadzēja sanākt visiem kopā un skatīties vienam otram acīs, asarās un sāpēs. Galu galā, par spīti traģēdijai, mēs bijām vienoti. Un vismaz šodien es varēju ievilkt elpu un nebaidīties izrādīt emocijas sev pašai, ka mani kāds varētu uzrunāt vai man ko lūgt.

Atlikos spilvenos, pagriezos uz sāniem un vēlreiz paņēmu rokās telefonu.

-Pašnāvība nekad nav izeja,- es nomurmināju, atkal atverot īsziņu sadaļu telefonā,- tad kāpēc tu tagad esi miris, bet mēs esam šeit?- es pavaicāju un aizvēru acis. Jutu, kā skropstas kļūst mitras un ļāvu siltai asaru sliedei noripot pāri vaigam. Sāļā strūkla skāra lūpas.- Man tevis pietrūkst,- es nočukstēju un, apķērusi spilvenu, centos nozagt vēl pāris stundas miega.

Galu galā, pulkstenis bija trīs naktī.

***

Saprotams, no rīta uz skolu es pamodos neizgulējusies un nogurusi. Rīta duša mazliet palīdzēja, un, lai kā man gribējās paņemt brīvu dienu, es zināju, ka tēvs to negribētu, tāpēc saņēmos, savedu sevi daudz maz kārtībā, un mierīgi sakārtoju somu.

Dzirdēju, kā lejas stāvā atkal un atkal tiek atslēgtas un aizslēgtas durvis. Mūsu ģimenē manas māsas, brāļi un mamma, mēs visi bijām vienādi un respektējām cits cita privātumu. Tāpēc man nebija nekāds pārsteigums, ka šorīt visi viens no otra izvairījās, tāpēc devās prom pa vienam. Lejasstāvā neskanēja mūzika, neskanēja smiekli.

Viss bija gandrīz kā toreiz, pirms gada. Tikai tas notika vakarā, mēs sēdējām viesistabā, uz dīvāna, gaidot ziņas, kad pie durvīm pieklauvēja policisti, kas paziņoja mammai, ka atrasts tēva līķis.

Mamma palūdza mums visiem doties uz savām istabām, un tā vakars pagāja, klusumā. Un tagad, šķiet, bija tas pats. Tikai tāda būs visa diena.

Es pie vannas istabas spoguļa izķemmēju matus. Neko ar tiem nedarīju, vienkārši ļāvu, lai tie stiepjas pāri pleciem. Mugurā biju uzvilkusi parastu, baltu džemperi un zilus džinsus. Negribēju sev pievērst lieku uzmanību, ģērbjoties viscaur melnā, kas skaļi neverbāli pateiktu, ka es sēroju. Šī nebija sēru diena visiem, bet gan tikai manai ģimenei. Un to es labprāt paturēju pie sevis.

Salikusi somā visas mantas, es devos lejup pa kāpnēm. Kā jau man likās, neviena mājās vairs nebija, jo uz podesta pie kāpnēm bija palikušas tikai manas atslēgas. Veikli tās saķēru starp pirkstiem, kopā ar mašīnas atslēgām un taisnā ceļā devos uz durvju pusi. Centos sevi pierunāt neskatīties, vai mamma salikusi puķes vāzē. Es zināju, tas mani satriektu. Tāpēc steigšus izgāju pa durvīm, neatskatoties, un devos taisnā ceļā uz garāžu.

Jā, mana mašīna bija palikusi pēdējā. Aiz sevis aizslēdzu durvis, atslēdzu mašīnu, nometu somu uz priekšējā sēdekļa, atslēgu aizdedzē un ieslēdzu mūziku.

Šķita, ka viss kā parasti. Ja vien ne surstošais tukšums krūtīs. Gara acīm, es redzēju tēti, sēžam man blakus, lasot no telefona viņa mīļāko “tēta joku” izlasi un smejamies pilnā kaklā. Joki nebija smieklīgi, bet mana tēta smiekli gan.

Cik ļoti man to pietrūka.

Iedarbināju mašīnu, kad mani izbiedēja īsziņas signāls. Ar vienu roku pastiepos pēc somas un izvilku telefonu no kabatas, bet ar otru vadīju stūri.

“Turies.” Mana vecākā māsa, Laura, bija ierakstījusi mūsu ģimenes kopējā čatā. Aizsūtīju atbildē ikoniņu ar īkšķi uz augšu, un pievērsos ceļam. Asaras mazliet dedzināja acis, bet es braucu lēnām un apdomīgi, neļaudama domām un emocijām ņemt virsroku.

Vēl viena īsziņa. Apstājos pie sarkanā luksofora signāla, pievērzdamās telefonam.

“Es zinu, ka mums visiem ir smagi, bet tētis negribētu, ka visi skumst, tāpēc šodien mēs visi dosimies ieturēt mazu atceres banketu vietējā restorānā.” Mamma rakstīja. Noliku telefonu malā un atsāku braukt.

Nezinu, kā par to justies, bet mammai bija taisnība. Lai gan, es labprāt pavadītu dienu, ieslēgusies istabā, un prātā pārtinot visas jaukās atmiņas ar tēti, mammas piedāvājums bija pareizais variants.

Mums visiem vajadzēja saņemties. Par to šaubu nebija, ka ne par pinkšķiem un nīkuļiem tētis mūs audzināja. Mēs bijām stipri, un man labpatika domāt, ka arī tēvs tāds bija. Vienkārši, kā cilvēki, mēs reizumis aizmirsām, ka esam cilvēki un paļāvāmies emocijām.

Bet ne šoreiz.

Iegriezos skolas auto stāvvietā, kur jau bija sabraukušas diezgan daudz mašīnas. Man paveicās atrast vietiņu pavisam tuvu skolas galvenajai ieejai, kas jau lika mazliet pasmaidīt, šādas sakritības gadījās reti.

Diena bija nomākusies un man nebija lietussarga. Vēl viens uzmundrinājums, ja sāks līt, vismaz neviens nepamanīs, ka būšu raudājusi. Uzliku somas lenci plecā, aizslēdzu mašīnu un devos uz pirmo stundu, kas, kā reiz, bija literatūra.

Ciest nevaru literatūru.

Turpinājums.