Pirms mums (3)7

3.nodaļa.

Dienasgrāmata.

Pirmais, ko es pēc tēta bērēm nopirku, bija dienasgrāmata. Līdzīga tai, ko parasti pamatskolnieces izmanto, lai pierakstītu savas domas un emocijas. Manā gadījumā, es to izmantoju kā mēmu sarunu biedru, kur vairāk kā ko sakarīgu, pierakstīju dziesmu vārdus un savas emocijas, kā jūtos. Dienu pa dienai, dienasgrāmatas lapas aizpildījās un tā ātri vien tika pierakstīta līdz malām, bet es izgāju no situācijas, ielīmējot izplēstas rūtiņu lapas no klades, un turpināju rakstīt. Nezināju, vai maz jebkad to pārlasīšu, es mēdzu domāt, varbūt, kad būšu veca, veiksmīga, vai ārpus sava depresijas burbuļa. Ja vien es to nekad nepazaudēšu.

Cerams, nē.

Kad atgriezos mājās, uzreiz devos karstā dušā, pārģērbos mājas drēbēs, slapjos matus sasēju cilpā uz pakauša, un devos uz virtuvi, kur mani jau uz letes gaidīja mana vīna pudele un paciņa ar marihuānu.

Ieslēdzu tumbiņās mūziku, atrāvu ledusskapi un, izvērtējot tā saturu, paņēmu un saliku visu uz koka dēlīša, izveidojot sev mini vīna plati, kur uzliku sieru, desu un pāris konfektes no pieliekamā.

Dziedāju līdzi, nespēdama sagaidīt brīdi, kad varēšu pabūt tā pa īstam ar sevi. Ar pīpēšanu es biju uz jūs, bet pēc kādas ballītes koledžā, es sapratu, ka tā man palīdz “salikt domas pa plauktiņiem”. Kad es uzpīpēju, šķita, ka pasaule un manas domas apklust un iestājas klusums.

Šodien bija ekstrēms gadījums.

Tā nu es iespiedu padusē tumbiņas un vīna pudeli, paķēru savas uzkodas un mazo maisiņu un devos augšup pa trepēm. Mana istaba un manas māsas istaba bija vienīgās, kas atradās otrajā stāvā, taču tikai manai bija izeja uz jumta, kur biju ierīkojusi savu personīgo mini terasi ar skatu uz pagalmu.

Tā nu es izkāpu pa logu, sakārtoju mantas sev apkārt, un sāku tīt kāsi, dziedot līdzi dziesmai, kas skanēja. Jau jutos daudz labāk, kā iepriekš, un biju tīri labā noskaņojumā. Mans vienīgais uztraukums bija, kā noslēpt no mammas, ka es atkal būšu smēķējusi.

Gan jau.

Iespraudu to starp lūpām, un piededzināju. Ievilku saldskābo dūmu un noklepojos, kad dūmi skāra plaušas. Un te nu tas bija. 3 dūmi turpu šurpu un es jau jutos mierīgāka.

-Klusums,- es klusi noteicu un padzēros malciņu vīna. Tad iesmējos. Mani kursabiedri šobrīd nīka lekcijās, mamma darbā, māsa skolā, brāļi darbā, bet es sēdēju uz jumta, pīpēju zāli un piedzēros.

Jo man bija sasodīti sūdīgi.

Kad pabeidzu mocīt plaušas, es atspiedos pret elkoņiem un pasniedzos pēc našķiem. Nejutos diži izsalkusi, bet pēc pīpēšanas man allaž gribējās kaut ko uzkost, tad nu makarēju laukā no papīra šokolādes konfektes un ļāvu kārumam izkust mutē.

Jā, šī bija dzīve. Kad domas nežūžo un emocijas nevirmo, es jutos kā pasaules naba. Apgūlos un aizvēru acis.

Klusums.

***

Drīz vien nozvanīja modinātājs. Negribīgi piesvempos kājās, izdzēru atlikušo vīnu, savācu izmētātos saldumus un atlikumus un atgriezos istabā, lai pārģērbtos. Drēbes iemetu veļasmašīnā, bet pati sagatavoju sev vannu. Jutos miegaina un sagurusi. Es zināju, ka man vajadzēja turēties rokās un neizdarīt to, ko izdarīju, bet tētis tā negribētu.

Kaut gan.

Viņa šeit nebija. Un man nevajadzētu sev pārmest. Iekāpu karstajā vannā, sašūpodama ūdeni un ļāvu ķermenim iegrimt siltajā ūdenī.

Es to varēšu, es pie sevis manifestēju. Es dzīvošu tēva dēļ un tikšu galā ar visām grūtībām. Jo pašnāvība nav izeja.

***

Visbeidzot, es ieveidoju matus smalkās lokās, uzklāju mazliet kosmētikas uz sejas un šim vakaram izvēlējos uzvilkt tvīda svārkus un pieskaņotu žaketi, zem kā pavilku melnu lencīšu topiņu ar mežģīņotu maliņu pie krūšu daļas. Biju apspiedusi vēlmi vilkt ko melnu. Tas, kā man šķita, piederējās bērēm. Bet te nu es biju.

Elza Roze. Meitene ar tumsnēju sejas ādu, kaulainu ķermeni, ko slēpu zem platām, biezām drēbēm, jo nespēju tikt galā ar saviem ēšanas traucējumiem. Manas acis sen vairs neizstaroja mirdzumu. Taču šodien biju tās apvilkusi ar melnu, resnu kontūru, iekrāsojusi skropstas un tās uzreiz šķita dzīvelīgākas. Lūpas biju apvilkusi vien ar zīmuli un mazliet uzklājusi spīdumu, bet tonālo pūderi lietot negribēju, ar domu, ka ja man uznāks raudiens, vismaz nebūs jāpārkrāso visa seja.

Matus pārmetu pāri pleciem, sabužināju pie saknēm un biju gandrīz apmierināta ar rezultātu. Taču ne visai. Jo man nebūtu šim visam jāpošas un jāgatavojas, ja tētis būtu dzīvs.

Pasniedzos pēc smaržu flakoniņa uz vannas istabas skapīša, kad dzirdēju, ka lejā kāds ienāk. Žigli uzpūtu sev smaržas uz atslēgas kaula, vēlreiz uzmetu sev skatienu spogulī un devos sagaidīt pirmo mājnieku, kas bija ieradies mājās.

Nokāpu lejup pa trepēm, kad pamanīju manu lielo brāli, vienu no dvīņiem, Danielu, noliekam mugursomu pie mājas parādas durvīm. Brālis mani nemaz nepamanīja, šķiet, būdams aizdomājies.

-Sveiks, vakariņas ēdīsi?- es piedāvājos. Daniels pacēla acis un izbrīnīti mani nopētīja,- Nejautā,- iekams viņš ierunātos, es sacīju,- Smaga diena skolā, es atprasījos.

-Skāidrs,- brālis, saraucis uzacis, domīgi novilka un noģērba apavus. Nezinātājs nepateiktu, ka es Daniels būtu radinieki. Viņš bija būdīgs, plecīgs un garš, bet es, sīka un kaulaina.- Māja smaržo pēc zālītes,- viņš konstatēja un uzmeta man tēvišķu skatienu.

Un Daniels bija tēva kopija. Pat balsis bija gandrīz vienādas.

-Nav ne jausmas,- es tēloju muļķi un pieveicu pēdējos pakāpienus.- Kā tev gāja darbā?

-Elza,- brālis aizrādīja,- Tas, ko tu dari, nav pareizi!

-Ak jel, ieslēgšu kondicionieri, nu ko tu puksti!-

-Ne jau par to ir runa,- Daniels aizrādīja,- Narkotikas neko neatrisinās.

-Pašnāvība arī nē!- man paspruka un es tūdaļ to nožēloju. Daniela sejā redzēju, ka arī viņam krūtīs iegulstas akmens.

Mēs abi klusējām. Es nodūru galvu, nožēlodama, ko pateicu, bet es taču nevarēju atgūt vārdus, kas paspruka. Un tas lika justies vēl sūdīgāk.

-Es sagatavošu vakariņas pats,- Daniels beidzot ierunājās, novilkdams mēteli.- Labāk nerunāsim par sāpīgām tēmām,- brālis piedāvāja ar sāju smaidu uz sejas.- Kā tev gāja skolā?

-Normāli,- es paraustīju plecus,- Mums literatūrā jauns skolotājs un bija stunda divām klasēm kopā.

-Ā.-

-Un tev darbā?- es pavaicāju, sekodama viņam uz virtuvi. Brālis paraustīja plecus.- Ā,- es novilku un abi iesmējāmies. Viņš piegāja pie ledusskapja, bet es apsēdos uz letes.

-Cik es sapratu, Laura un Tomass brauks kopā, un mamma pa taisno no darba,- Daniels sacīja,- Tad mēs varētu braukt kopā.

-Varētu,- es domīgi piekritu,- Klau, Daniel,

-M?-

-Nesaki nevienam, ko es izdarīju,- es palūdzu. Daniels pagriezās ar muguru pret ledusskapi, samiedza acis un nogrozīja galvu.- Es zinu, tu dusmojies, bet tas neko neizmainīs.

-Es zinu,- Daniels atbildēja, pavisam mierīgā balsī.- Es vienkārši nevaru pierast, ka tu sevi šausti. Es nezinu, mēs nezinam, kā tev palīdzēt. Bet mēs gribam,-

-Es zinu, un tāpēc jūs esat mana ģimene,- es nolēcu no letes un devos apskaut savu mīļo, lielo brāli. Viņš mani piespieda sev klāt un jutu šņukstu nodrebam viņam krūtīs.- Viss būs labi.- es apsolījos un pieglaudos brālim ciešāk klāt.

-Būs labi,- brālis atbalsoja, atbildēdams manam apskāvienam.- Labi, es te pabeigšu, bet tu, ej pārģērbies,- viņš nokomandēja ar vieglu smaidu lūpās.

Es kaut ko nesapratu.- Kāpēc?-

-Jo tu izskaties kā biznesa haizivs,- brālis novaikstījās,- Pārāk oficiāli,- viņš paskaidroja.

-Kas vainas manai žaketei?-

-Tu izskaties pēc mammas,- brālis aizrādīja,- Lūdzu, ja tu gribi kāpt manā mašīnā, tad es gribu, lai kāp kā Elz..

-Jā, labi,- es viņu pārtraucu pusvārdā.- Sapratu, eju,- es nobolīju acis un devos atpakaļ uz savu istabu.- Atradies te, modes guru.

Un tā nu es devos pārģērbties. Jau atkal.

Pirms mums (4)