Pirms mums (2)4

3.nodaļa.

Mierinājums.

Valērija no manis neatkāpās ne soli. Viņa mani zināja labāk, kā jebkurš cits, ģimeni ieskaitot. Tāpēc viņa bija mana labākā draudzene, jo zināja, ka man nepatīk, ka mani žēlo vai liek man izrunāties par sāpēm. Viņa vienkārši bija blakus un klusēja. Man ar to pietika. Tādējādi es nejutos viena savās skumjās. Bet diena, vienalga, man bija sabojāta divtik.

Pusdienojot koledžas kafetērijā, es maisīju limonādi ar salmiņu glāzē un domāju, vai es pret pui.. pret Kristenu, biju izrīkojusies pārāk esi. Viņš taču nezināja, tikai pateica, ka zina, kā tas ir.

Tad kāpēc es burtiski uzsprāgu?

Jo citā dienā es būtu pārlaimīga, ka mums vispār izdevies uzsākt sarunu. Bet tagad, mani nomāca doma, ka viņš, droši vien, vairs ar mani NEKAD negribēs runāt, ja es viņu atgrūdu, tehniski, niecīgu iemeslu dēļ.

Valērija, savukārt, domāja, ka es velti domāju par viņa jūtām. Viņa uzskatīja, ka es rīkojos pareizi. Pati meitene kāri grauza nagetus un frī kartupeļus, kamēr es aizvien maisīju savu sasodīto limonādi.

Piespiedu sevi sākt ēst. Gandrīz nejutu ēdiena garšu, tikai to mehāniski sakošļāju un noriju. Vēl bija atlikušas divas stundas. Ar Kristenu man vairs stundu kopā nebūs. Un sarunu arī. Jocīgi.

Ar viņu bija viegli runāt tās pāris sekundes, kas mums bija. Bet, ko gan viņš domāja ar teicienu, “es saprotu, kā tu jūties”. Kā? Nu labi, es nezināju, kas notika viņa ģimenē, bet tie nav vārdi, ar ko tā vienkārši var svaidīties. Tas ir kā, kā.. pateikt ievainotam cilvēkam, ka līdz kāzām sadzīs!

-Tu ilgi to limonādi maisīsi?- Valērija vaicāja, atmezdama sarkanos matus pāri plecam. Viņa šķelmi pasmaidīja,- Kāpēc man liekas, ka tu gribi izrunāties?

-Nepareizi tev liekas,- es atteicu, ielikdama mutē karbonādes kumosu. Valērija pārbolīja acis,- Es taču ēdu.

-Jā, un kokteili arī maisi piecas minūtes jau,- viņa ironizēja,- Tev vienmēr ir bijušas problēmas ar ēšanu. Šodien tu parunājies ar savu sirdsāķīti, un še ku re ku, ēd karbonādi ar vārītiem kartupeļiem,-

-Tu visu izskaitīji,- es sarkastiski atcirtu un pastūmu šķīvi tālāk.- Man pazuda apetīte.

Valērija atgāzās krēslā, sakrustoja rokas, un, muti iztukšojusi, sacīja,- Paklau, es tevi zinu kā raibu suni. Tu galīgi neesi savā ādā.

-Jā, jo mans tēvs pirms gada nomira.-

-Nu jā, bet ne tas tevi nomāc,- draudzene prātoja,- Tev tas puisis tiešām ļoti patīk?

Es piesarku. Draudzene pasmaidīja, atklājot savu skaisto, žilbinošo smaidu.- Ļoti,- es klusi atbildēju un iedūru kartupelī dakšu,- Viņam blakus es sajutos tā, mierīgi.. Saproti, par ko es runāju?

Valērijas uzacis savilkās.- Bet viņš pateica..-

-Jā, pateica,- es nolaidu skatienu šķīvī,- Ka zina, kā tas ir. Un manī kaut kas uzsprāga, un es..

Man uz pleca uzgūla roka. Es salecos, aizmirzdama, ko teicu. Pametu skatu uz atpakaļ, un tur viņš stāvēja, izskatīdamies samulsis.

Vai viņš dzirdēja mūsu sarunu? Viņš noklausījās? Valērija zināja un man neko neteica? Kāda CŪCĪBA!

-Elza,- viņš pasmaidīja,- Vai varu palūgt tevi mazliet aprunāties?

-Ak nē,- es noteicu un norādīju uz tukšo krēslu starp mani un Valēriju,- Man nav no Valērijas ko slēpt. Tu vari droši runāties te,- es paaicināju. Kristens paskatījās te uz mani, te uz Valēriju, bet apsēdās.

Mana sirds nemierīgi novibrēja krūtīs. Un visus trīs gadus, izņemot šodienu, viņš nevarēja uzsākt sarunu ar mani?

-Es gribēju atvainoties, ka tā pateicu,- puisis iesāka, sakrustodams plaukstas uz galda, sev priekšā,- Man, patiešām, nav ne jausmas, kā tu jūties. Es cerēju, ka ar saviem vārdiem tev likšu, nu,- viņš centās atrast vārdus,- nejusties vienai.

Es pasmaidīju ar lūpu kaktiņu. Bet neko neteicu. Nezināju, ko.

-Elza?- viņš mani uzrunāja,- Vai tu neko neteiksi?- viņš domīgi vaicāja. Es paraustīju plecus. Patiešām, nezināju, kā atbildēt. Visa šī saruna bija muļķīga, bezjēdzīga un lieka.

Valērija pasteidzās pirms manis.- Tad paskaidro savus vārdus viņai, nevis par tiem atvainojies,- draudzene mazliet skarbāk pateica,- Vai arī aizdomājies, kā vārdi, ko pasaki, var ietekmēt citus. Kā tu vispār zini par viņas tēvu?

-Par to taču runāja visa pilsēta,- Kristens atteica Valērijai, aizvien skatienu paturēdams pie manis. Es centos izskatīties vēsi. Bet iekšēji biju satraukta. Kāpēc tieši šodien tas viss notika.- Mana kādreizējā bērnības draudzene pēc strīda ar puisi izbeidza savu dzīvi, tad nu..

-Ak. Mans. Dievs,- Valērija dusmīgi sacīja un piecēlās kājās, uzmezdama Kristenam visniknāko skatienu, kādu es jebkad biju redzējusi,- Vai tu tikko salīdzināji divus PILNĪGI dažādus nāves gadījumus un izmanto tos, lai pateiktu, ka saproti, kā viņa jūtas?- Valērija pacēla balsi, piesaistot ne mazumu skatienu no kafejnīcas. Meitenes seja bija piesarkusi un rokas savilkās dūrē.- Tu ne sūda nezini, un tev nav tiesību iet pie cilvēka un teikt, ka zini, kā jūties! Tu nezini, kā ir, kad tev atņem vismīļāko cilvēku uz pasaules. Tu nezini, kā ir dzīvot sešu cilvēku ģimenē, kas pēkšņi paliek par vienu! Tu nezini, kā tas sāp, un tāpēc nekad neuzdrošinies vairs lietot šādu mierinājuma formu, jo vienīgais, ko tu ar to reāli vari izdarīt, ir noslaucīt savu pēcpusi,- draudzene noteica un apsēdās atpakaļ krēslā.

Es sakļāvu plaukstas ap seju, un centos elpot mierīgi. Bet jutu, ka stress kāpj pa dūšu uz augšu. Tagad, neapšaubāmi, par visu dzirdēja daļa skolas. Sāpes, ko es negribēju, kad kāds redz, tagad bija skaidras un dzirdētas daļai skolas. Tas bija tieši tas, ko es negribēju.

Tāpēc es atstūmu savu šķīvi, pārmetu somu pār plecu un pateicu Valērijai, ka es dodos mājās. Citas domas galvā man nebija. Es negribēju un nespēju palikt. Uz Kristenu pat nepaskatījos. Nezināju, ko viņš domā un kā reaģē uz manis sacīto.

-Okei, līdz rītam,- Valērija mani saprata un savilka lūpas, it kā sakot “piedod”. Es vien pamāju ar galvu un izsteidzos no kafetērijas, lai ātrāk dotos uz mašīnu.

Izskrēju cauri skolas foajē, cauri galvenajai izejai un devos uz savu mašīnu, atskārzdama, ka laukā līst auksts lietus un ducina pērkons. Tagad es samazināju ātrumu, ļaudama lietum izmērcēt manas drēbes un matus, un apliku rokas sev apkārt, lai nesabruktu.

Tad, uzstājīgi, man sāka zvanīt telefons. Tā bija mamma, ko nopratu, pēc uzstādītā zvana signāla. Izķeksēju telefonu no somas un pieliku pie auss.

-Tavs skolotājs zvanīja, Elza,- mamma bažīgi sacīja, šķiet, valdīdama asaras,- Viņu uztrauc tas psiholoģiskais stāvoklis, ņemot vērā situāciju,- mamma skumji sacīja,- Ja tu nejūties labi, brauc mājās, mēs tiksim ar visu galā,-

-Mamm, esmu jau pie mašīnas,- es klusi sacīju,- Jā, došos mājās, izgulēšos un gatavošos vakaram,-

-Ar tevi tiešām viss būs labi?- mamma nopietni pāprasīja. Dzirdēju, kā viņa nošņaukājas,- Es varu tevi atstāt vienu?

-Protams,- es atbildēju,- Es jau dodos mājup, mammu.

-Brauc prātīgi,- mamma palūdza,- Mīlu.

-Mīlu,- es nobeidzu sarunu un iemetu telefonu atpakaļ somā. Ierausos mašīnās salonā un noberzu seju ar plaukstām. Varbūt man vajadzēja mazliet iedzert, lai viss šis aizmirstos?

-Ak tēt,- es vaicāju, aizžmiegusi acis,- Ko tu darītu manā vietā?- es klusi jautāju. Mirkli iegremdējos klusumā, tad atvēru acis, iedarbināju mašīnu un devos taisnā ceļā uz alkohola veikalu. Viens vīns man nekaitēs, un palīdzēs izgulēties.

Šaubu nav, bez tā iztikt nevaru.

Pirms mums (3)