Pirms mums (1)8

1. nodaļa

Sarunāties.

Jau kopš sevi atceros, man vienmēr patika sēdēt pirmajos solos. Gan, sākumskolas, gan pamatskolas, gan vidusskolas laikos un tagad, koledžā, arīdzan. Es zināju citu studentu aizspriedumus, bet man bija sava galva uz pleciem. Es jutos komfortabli, labi dzirdot, kas pedagogam sakāms, vai spēdama labi saskatīt uzrakstīto uz tāfeles, kaut gan manai redzei īsti nebija ne vainas.

Zināju, ka tas gan nepatīk manai labākajai draudzenei, kura man piespiedu kārtā allaž sēdēja blakus. Viņa gribēja sēdēt aizmugurē, bet es priekšā. Tā, kā Valērijai īsti nebija neviena cita, ar ko kursā runāt, bet viņa bija liela pļāpa pati, tad viņa, zobus sakodusi, sēdēja, allaž burkšķēja, ka jūtas kā tāda izcilniece, kaut gan realitātē, Valērijai atzīmes galīgi nesaistīja, viņa tikai “gribēja izpeldēt cauri straumei un dabūt diplomu”.

Ar mani bija citādi. Man patika mācīties un es negribēju koledžas beigas. Vēl bija palicis viens gads, katru dienu kurss žūžēja no sarunām par izlaidumu, cik tas būs lielisks.

Bet manai vēlmei paildzināt mācību procesu, bija arī mazliet banāls iemesls. Kopš vien es šeit iestājos mācīties, man acīs bija iekritis kāds puisis, es nezināju ne viņa vārdu, ne kursu, ne viņa izvēlēto profesiju, bet biju viņā saskatījusi simpātiskāko puisi, kādu manas acis bija redzējušas.

Mans iekšējais biklums man nekad neļāva viņam pieiet klāt, aprunāties. Pie tam, viņš allaž, tāpat kā es, bija draugu ielokā, un tad taču es nevarēju iestarpināties ar jautājumu, kā viņu sauc.

Tā nu es pētīju viņu no attāluma, brīžiem fantazēdama, diez, kā viņu sauc, kas viņam patīk, bet es neko nezināju. Tikai to, ka viņš, manuprāt, bija ļoti skaists.

-Elza,- draudzene mani sveicināja, cieši apskaudama,- Man likās, tu šodien nebūsi,- Valērija sacīja, izskatīdamās noskumusi,- Vai ar tevi viss ir labi?-

-Jā, jā,- es mierināju, žigli izspiezdama smaidu,- Valērij, vai tu viņu šodien esi redzējusi?- es klusi pavaicāju, iedama vienā solī ar draudzeni. Viņa pavīpsnāja.

-Esmu gan,- viņa lielīgi sacīja,- Viņš šodien ir neomā, ne ar vienu nerunā. Varbūt tā ir tava iespēja,-

Es sapīku. Draudzene maigi noglāstīja man plecu, mierinot.- Ne šodien. Man īsti nav garastāvoklis, pie tam, ja nu viņš ar savu draudzeni ir sastrīdējies..

-Mēs trīs gadus mācāmies kopā un es NEKAD viņam neesmu redzējusi meiteni blakus,- draudzene mierināja, runājot daudz klusāk,- Elza, mēs pat nezinām, kāds viņam ir kurss, jo tu kautrējies aiziet vienkārši parunāt!- viņa uzšņāca. Es viņai aizrādīju, lai runā klusāk.

-Valērij,- es nopietni uzsāku,- Draudzene var būt arī ārpus skolas. Man šodien ir smaga diena, viņam arī, gan jau kādreiz,- es atteicu un apstājos pie klases durvīm, kad man visa dūša saskrēja papēžos.

Tur viņš stāvēja. Kopā ar savu klasi, kura, dīvainā kārtā, atradās blakus tam pašam kabinetam. Jutu, kā asinis saskrien sejā, bet tajā pat laikā centos sevi nomierināt. Bet viņš bija te. Sēdēja uz zemes, ieurbies kādā grāmatā.

Viņam bija īsi, smilškrāsas mati, viegli iedegusi āda un ļoti skaistas, zaļas acis. Viņam bija sportisks augums, bet puisis to slēpa zem platām drēbēm. Viņš nelīdzinājās nevienam puisim, ko es jebkad būtu satikusi. Pieķēru, ka kožu lūpā un domās sevi nolamāju visās valodās, ko zināju.

-Paskat, paskat,- Valērija pusčukstus mani atkal izrāva no domām,- Šķiet, ka liktenis izlēmis tavā vietā,- draudzene koķeti piebilda un viegli man piebikstīja. Es pārbolīju acis un arī apsēdos uz grīdas, bet Valērija man blakus.

-Apsēdies viņam blakus,- Valērija ierosināja,- Nu nekas taču..

Atskanēja zvans un visi apkārt sarosījās.- Tak beidz vienreiz,- es aizrādīju un sekoju pūlim, kas devās iekšā kabinetā. Puisis man bija tik tuvu, ka mūsu ādas teju saskārās. Šķita, ka mana sirds eksplodēs.

-Elza?- viņš man klusi pavaicāja,- Man žēl par tavu tēti, es zinu, kā tas ir,- viņš klusi noteica, viegli pasmaidīja un, iegāja kabinetā, atstādams mani aiz durvīm mēmu no pārsteiguma.

Kā viņš zināja manu vārdu?

Viegli sev iekniebu rokā, un saņēmos, lai ieietu telpā, kad pamanīju, ka vienīgā vieta ir blakus puisim. Auditorija bija pilna un sēdvietu vairs, tik tiešām, nebija.

It kā nekas nebūtu noticis, es ieņēmu brīvo vietu un izņēmu grāmatas. Puisis man blakus uz mani pat nepaskatījās un es mazliet atslābu.

Tikai ar acs kaktiņu pamanīju, ka uz viņa klases, tīri glītā rokrakstā, uzrakstīts viņa vārds un uzvārds. Un, protams, tas viņam patiešām piestāvēja.

-Labrīt, klase,- auditorijā ienāca pasniedzējs, turot rokās čupiņu ar grāmatām,- Es jūs šodien aizvietošu, tā kā divas skolotājas ir saslimušas.- pasniedzējs sacīja, iekārtodams mantas uz podesta. Viņš šķita par jaunu, lai būtu skolotājs, taču, kas biju es, lai spriestu par citiem. Auditoriju pāršalca sarunu vilnis, kad puisis man blakus kaut ko man sacīja pusčukstus.

-Tas ir mans brālis,- viņš sacīja,- Es ceru, ka tu šajā jomā esi eksperts, jo viņš simt procentu mani terorizēs,- puisis sazvērnieciski sacīja. Es atbildēju ar smaidu.

-Tu kļūdies,- tikpat klusi es sacīju,- Es literatūrā esmu nulle.

-Sasodīts,- viņš imitēja manu toni un mēs abi sasmējāmies, pievēršot pasniedzēja uzmanību.

-Vai kaut kas smieklīgs, ko gribat pateikt visai klasei?- pasniedzējs vaicāja, tēvišķi sakrustodams rokas uz krūtīm. Viņa skatiens bija vērsts uz brāli, taču es ņēmu važus savās rokās, piecēlos kājās, apklusinādama visas sarunas auditorijā.- Jā, lūdzu?- pasniedzējs aicināja mani runāt.

Saņēmusi visu drosmi, dūšu un pašcieņu, es skaļi sacīju.- Mani sauc Elza Roze un es esmu absolūta nulle literatūrā,- pilnā nopietnībā sacīju un atkal apsēdos. Cilvēki mulsi sačukstējās, taču sāka smieties.

Pasniedzējs pie podesta šķita apmulsis, bet turpināja.- Labs ir, šodien man ir paveicies, ka ir divas grupas kopā, kas nozīmē divreiz vairāk nesmieklīgu jokupētru,- viņš turpināja,- Bet laiks ir nauda, un, lai jūs visi iegūtu papīru, kas pēc tam jums sastādīs algas, mums ir jāpievēršas literatūrai, izvelciet savus pierakstus un sāksim,-

Es nopūtos. Man riebās literatūra. Tā bija tik garlaicīga un laikietilpīga. Bet tas bija viens no obligātajiem priekšmetiem skolā. Atvēru kladi, lai sāktu pierakstīt, bet neviļus uzmetu aci puisim man blakus. Arī viņš piepeši šķita saskumis. Novērsos no blenšanas un sāku pierakstīt skolotāja sacīto, kad puisis man blakus pastūma zīmīti.

“Paldies.” Bija rakstīts. Es saraucu uzacis un uzskricelēju atbildes ziņu.

“Par ko?”

Viņš uzrakstīja atbildi un pastūma lapiņu atpakaļ man.

“Artūrs izdarītu jebko, lai mani pazemotu. Viņš negaidīja, ka kāds iestāsies par mani. Tas notiek pirmoreiz, tāpēc, paldies, Elza.”

“Nav par ko’. Es smaidot piestūmu viņam lapiņu, un centos pievērsties stundai, kad jutu blakussēdētāja roku pavisam tuvu savai.

-Es dzirdēju par tavu tēti,- viņš neviļus iesāka. Es centos uz viņu neskatīties, bet jutu asaras jau dedzinām acis,- Man ļoti žēl,-

-Tu man esi svešs cilvēks,- es ērcīgi noteicu,- Lūdzu, nelien, kur nevajag,- šoreiz jau skumjāk noteicu. Lai kā man šis puisis patika, viņam nebija tiesību mani uzrunāt par tik sāpīgām tēmām. Sāpes plēsa čūlas krūtīs un es pastiepu roku, lai palūgtu skolotājam atļauju iziet uz tualeti.

Tikusi ārā no kabineta, es skriešus devos uz tualeti, ieslēdzos kabīnītē un ļāvu asarām vaļu. Izraudāju visas sāpes, visu, kas manī bija sakrājies un devos nomazgāt seju. Viegli noslaucījos un devos atpakaļ uz klasi, galvu nodūrusi. Cik slikta diena gan varēja būt.

Atgriezusies stundā, es apsēdos puisim blakus un ieurbos grāmatā. Vairāk viņš mani stundas laikā neuzrunāja. Nezinu, vai tas bija labi vai slikti. Bet es to novērtēju.

Pirms mums (2)