Pirms mums (5)3

5.Nodaļa

Atgriešanās.

“Pēc nelielā banketa, mēs visi devāmies mājās.” Es ieskricelēju dienasgrāmatā, “Nekas dižs tas nebija. Mēs visi kopā vienojāmies, ka tēvu nepieminēsim vairs un neizmantosim kā iemeslu vai argumentu savām rīcībām. Atcerējāmies kopā piedzīvotos jokus un atgadījumus un devāmies mājās. Pa lielam tas arī viss. Šķiet, vienīgais, nozīmīgais, kas tā pa īstam šovakar kaut ko izmainīja manā dzīvē, bija lēmums man pārvākties no vecāku mājām, jo, gala beigās, koledža nevilksies mūžīgi, un man bija plāni nākotnei. Šis temats vakariņu laikā uzplauka nejauši un es priecājos just ģimenes atbalstu. Viņi zināja, man tā būs vieglāk un”

Klauvējiens pārtrauca manu domu gājienu. Pacēlu acis no dienasgrāmatas un pamanīju mammu ar vīna pudeli rokā.

-Neguli?- viņa vaicāja, neveikli pasmaidīdama, bet nespēra soli tālāk par durvju rāmi. Es novīpsnāju,- Acīmredzami, nē. Neiebilsti, ja pievienošos?- viņa kautri vaicāja.

Es veltīju mammai saprotošu smaidu un aizvēru dienasgrāmatas vākus. Mamma to pamanīja, bet neko neteica. Es apvēlos uz muguras un tad pierāvos sēdus, atstādama vietiņu mammai sev blakus.

-Es nevarēju aizmigt,- viņa sacīja ienākot istabā,- Es daudz domāju par visu, ko šovakar pārrunājām. Ka jūs vairs neesat mani mazulīši,- mamma apsēdās man blakus un aplika roku ap pleciem,- Vai tu esi pārliecināta, ka jau gribi meklēt citu vietu, kur dzīvot?

-Jā, mammu,- es apstiprināju,- Es kā reiz pirms brīža atradu kādu foršu mājokli,- sāku stāstīt,- Tas nav dārgs un dzīvošu kopā ar vienu meiteni, kura arī apmeklē koledžu.

Mamma saviebās.- Man nepatīk doma, ka tevis nebūs mājās,-

-Mammu,- es nobolīju acis,- Viss būs labi. Man taču reiz ir jāpieaug,- es izteicu argumentu. Mamma novaikstījās,- Turklāt, tu taču nebūsi viena, Tomass, Laura un Daniels paliek ar tevi, un es viņus piekaušu, ja viņi nepiekritīts vismaz reizi nedēļā ar tevi noskatīties “Ko vēlas sievietes” vai “Mamma Mia”,- es pieglaudos mammai pie pleca un mēs abas iesmējāmies. Bet mamma aizvien bija saskumusi.

-Tu zini, ka tu vienmēr varēsi atgriezties mājās,- viņa klusi sacīja un uzspieda man buču uz pieres. Jutu, ka viņa smaida.

-Nu?- es tincināju,- Ko tu tur domā?

-Daniels iekaros tavu istabu,- viņa sacīja, nu jau plati smaidot,- Man šķiet, vēl pirms tu piedzimi, viņš gribēja šo istabu sev,-

-Lai aizmirst,- es iebildu,- Tas, ka es te nedzīvošu, nenozīmē, ka es neatgriezīšos,- es murmināju,- Un vispār, viņam pašam vajadzētu beigt drāzties mašīnā un atrast savu dzīvokli,-

-Elza!- mamma šausminājās,- Kā tu runā!

-Tikai saku taisnību,- es noteicu. Mamma nogrozīja galvu. Viņas klātbūtnē es gandrīz nekad nelamājos, bet savas domas izteikt gan nebaidījos. Nevienam ģimenē nebija noslēpums par brāļa brunču medniecību, bet neviens par to nespēja atklāti runāt, aizrādīt, vai jokot. Šajā ziņā, es biju bezkauņa un melnā avs. Un zināju, ka tikai man no Daniela nebūs pa mizu, jo viņš mani uzskatīja arī par savu labāko draugu. Tad nu es varēju kulstīt mēli, cik gribēju un netiku par to sodīta. Tādas, mazo māsu privilēģijas.

Un, protams, mans lielākais “melnums” aiz naga. Pati zināju, neesmu svētā. Pat ja mani grauza sēras un bēdas. Nu nebiju es perfekta sniegpārsliņa, ko tur liekuļot.

-Hm,- mamma nopētīja vīna pudeli sev rokās,- Lai nu kā,- viņa turpināja,- Es sapratu, ka neiemigšu, ja kopā ar tevi nepagaršošu vīnu.- viņa parādīja man pudeli,- Franču. Tāds tev garšo?

-Man jebkāds garšo,-

-Labi,- mamma noteica un atvēra korķi,- Iedomājos paskatīties bārā un šī pudele stāvēja pašā aizmugurē,- mamma pastāstīja, acīm mirdzot,- reiz mēs ar tavu tēvu devāmies uz Itāliju, uz Dženovu, un tur bija vīnzinis. Šķiet, tur arī mēs iepirkām šo vīnu,- viņa atminējās,- Šausmas, cik gadi pagājuši.

Es aizdomājos.- Mamm, vai tas nav domāts nopietniem gadījumiem?-

Mamma nopūtās.- Šis ir nopietns gadījums,- viņa vāji pasmaidīja un padzērās no pudeles,- Es aizmirsu paņemt glāzes.

-Tas nekas,- es piekritu,- Es neiebilstu dzert no pudeles.- viņa pasniedza man dzērienu un es, galvu atgāzusi, padzēros krietnu malku. Saldais dzēriens noslīdēja rīklē un es atviegloti noriju. Ti tiešām, tas bija garšīgs. Atvēru acis un noslaucīju muti. Mamma smaidīja, skatoties uz mani.

-nu kas?- es vaicāju, nesaprazdama, kas viņā izraisījis tādu reakciju.

-Tu esi mats matā kā tētis,- mamma sacīja, acīm mirdzot, un atkal padzērās no pudeles. Es saskumu, jo mamma bija skaistākā sieviete, ko es pazinu. Viņas seja vien bija kā mākslas darbs, tik asiem sejas vaibstiem, ka šķita, ka viņas seju izkalis mākslinieks, perfektām, kuplām lūpām un kaķacij līdzīgai acu formai, ko ieskāva biezu, garu, skropstu plīvurs. Par spīti izcilnītajai sejai, viņa bija smalka. Neviens nepateiktu, ka viņa bija tuvu pusmūžam, jo izskatījās tik jauneklīga. Nezinātājs domātu, ka viņa ir mana tante, nevis mamma. Tik žēl, ka nemantoju viņas tumšos, garos matus. Biju vien pelēcis, kā raksturā, tā matos.

-Žēl, ka neatdzimu tevī,- es noteicu. Mamma atkal noskūpstīja man deniņus.- Tu esi ļoti skaista, mammu.

-Tu arī, Elza,- mamma noglāstīja man matus un tad nopūtās.- Labi,- viņa pēkšņi sacīja,- Vīnu esam iedzērušas, tagad vari doties gulēt.-

-Negribu,-

-Elza, rīt ir skola,- mamma atgādināja, lēni pieceldamās no gultas.- Vīnu esi iedzērusi, izpļāpājušās esam, laiks gulēt.- viņa mīļā balsī sacīja un atkal mani samīļoja.

Es skumji sacīju,- Man likās, ka tu gribi padzert vīnu.-

-Jā, padzert,- mamma atbalsoja,- Nevis izdzert. Arlabunakti,- viņa noteica, paņemdama pudeli sev līdzi. Vēl brīdi viņa stāvēja durvju ailā, iekams es viņai neatdevu sveicinu.

Kad biju atkal viena, paskatījos uz dienasgrāmatu un atmetu ar roku. Sasegusies segā, es pagriezos uz sāniem un centos aizmigt. Bet viena doma gan man nelika mieru.

Kā es rīt atgriezīšos skolā.

***

No rīta, sev par lielu pārsteigumu, es pamodos daudz maz izgulējusies. Nolēmu arī izdarīt sev pārsteigumu un atļāvos uzklāt mazliet vairāk kosmētikas kā ierasts. Matus šoreiz sapinu resnā bizē pāri plecam, mugurā uzvilku melnu džemperi un melnus svārkus, kājas apāvu ar vienkāršiem, melniem zābakiem un sevi nopētīju spogulī.

Kaut kas no vecās Elzas atspīdēja atspulgā. Taču mani kremta mans augums. Tas bija pārāk kaulains un pretīgs. Man riebās mana āda, kas nostiepās pāri kauliem. Biju tik balta, ka šķita, ka sauli neesmu redzējusi gadiem. Neticēju, ka kādam mans augums var šķist pievilcīgs. Bet es nespēju mainīties. Es negribēju būt resna. Ēdiens bija vajadzība, nevis izvēle.

Paķēru somu, drošības labad arī sporta jaku, ko uzmetu ap pleciem un devos laukā no istabas un pa taisno uz mašīnu. Es biju izgulējusies, bet man nebija noskaņojuma. Tas bija mans paštēls. Lai kā es to ienīdu, nespēju ar to sadzīvot, bet negribēju arī mainīt.

Jutos kā tāds neapmierināts bērns. Nekas man nebija labi. Pašai tas bija tikpat kaitinoši kā citiem. Apsēdos savā mīļajā mašīnā, sajuzdama vien savu smaržu un kārtību, pieliecos pie magnetolas, lai ieslēgtu “Krēslas” skaņuceliņa disku un atgāzos krēslā, aizverot acis.

Kāpēc mani vienkārši nevarētu sakost vampīrs?

Es pasmaidīju un atvēru acis, kad sajutu vibrāciju. Saraukusi uzacis, izvilku telefonu no kabatas un pamanīju ziņu no Valērijas.

“Kur tu esi?” viņa rakstīja pirmajā ziņā. Drīz tai sekoja nākamā. “Ja vien tu zinātu, kas man tev ir sakāms. Tu nokritīsi.”

“Raksti tagad.” Es atbildēju. Arī draudzene nekavējās ar atbildi.

“Ja es tev uzrakstīšu, ieliksi kokā.” Viņa atrakstīja. Ieliku telefonu atpakaļ kabatā un iedarbināju mašīnu. Nu kas gan tāds varēja notikt?

Pirms mums (6)