Ieguvis žetonu, kaud cieta smagu sakāvi pret leģendāro pokemonu, Adrians kopā ar draugiem atrodas ceļā uz Alūksni, kur atrodas astotā pokemonu zāle !
Lai arī zaudējums dzēla Adriana sirdi ar tūkstošiem stikla adatu, līdzīgi kā Ebonijs Mavs doktoru Streindžu pēdējā Atriebēju filmā. Līdzīgi kā citiem faniem, arī Adrianam tā patika vairāk par citam Marvel filmām. No tām viņš smēlies savas cīņas taktikas un iedvesmojas grūtā brīdī.
Tagad vairāk kā nekad agrāk Adrians sevi redz Bezgalības kara pašā sākumā, kad jau piedzīvota pirmā sakāve. Viņš nebija iedomājies tik bezcerīgi zaudēt pokemonu cīņā Džiovanni, īpaši otrajā iespējā. Neviens no draugiem nekad nebija redzējis tik spēcīgu pokemonu un visticamāk nekad nespēs izskaidrot to, kas notika iepriekšējās dienas pēcpusdienā.
Šīs pārdomas aizēnoja Tediursas pārvēršanās Ursulingā, kas savā ziņā ir pat vērtīgāk kā Zemes žetona iegūšana. Šis pokemons noteikti palielinās Adriana spēka potenciālu, pretiniekiem liekot sabīties stāvot pretim dusmīgajam lācim.
-Tu domā, ka spēsi viņu savaldīt?- Eduards manīja, ka Adrianu nomoka pārdomas, kuras, iespējams, varētu kliedēt sarunu -izskatījās, ka viņā dzīvojas dusmu mākonis- jautājumā tīši nebija iekļauts metāla plāksnēm ieskautais pokemons, kas slēpās aiz Džiovanni zāles sienas.
-Nezinu, neizskatījās, ka viņu spēju kontrolēt- Adrians paskatījās augšup, novēršoties no meža biezokņa abās takas malās. Ceļš uz Gulbeni pa automašīnu iebraukātu meža ceļu, visapkārt dzirdamām putnu dziesmām un vēja skaņām.
Pa ceļam tik nolemts, ka nākamajā pļaviņā tiks celta nometne, kur pārlaist nakti, bet Adrians vispirms vēlējās pārbaudīt savas un Eduarda šaubas par Ursaringas uzvedību. To ar lielu interesi vēlējās redzēt arī Laimis un Mia, kuri šo izrādi noskatījās, ieturot vairāku desmit metru distances drošības joslu.
-Es izvēlos tevi- Adriana mestā pokebumba uzlidoja augstu debesīs, iespējams, zemapziņa vēlējās vareno lāci redzēt cik vien tālu varēja.
Izgaismojies žilbinoši baltā krāsā, no pokebumbas izleca varens grizlijlācim līdzīgs pokemons. Viņa rēciens bija neticami skaļš, bet piezemēšanās uz zemes radīja mazu, tikko jūtamu zemestrīci, kas simt četrdesmit kilogramus smagam pokemonam bija viegls uzdevums.
-Sveiks mans draugs- Adrians sāniski, lēniem soļiem tuvojās lācim, cerot, ka viņa aizdomas bijušas nepamatotas un muļķīgas -maziņš tu bija tik mīļš un labs draugs, atceries, ka bieži devu tev cepumus- izdzirdot cepumus, pokemons vēlreiz ierēcās, ar siekalām notašķot Adriana seju.
-Laikam tie cepumi nebija labākās kvalitātes- Eduarda mēle nevarēja palikt malā bez asprātības -tu zini, ka viņš ir daudz spēcīgāks kā mēs abi kopā ņemti?- retoriskās dabas negāja pie sirds ne Adrianam, ne Ursaringam.
Pokemonam atlika vien spert soli Eduarda virzienā, lai puisis izdarītu muļķīgāko kļūdu satiekoties ar lāci. Viņš ņēma kājas pār plecu, cerot, ka būs ātrāks par brūno muskuļu maisu, kura viens solis līdzvērtīgs diviem Eduarda.
-Muļķi, neskrien uz nometni- no tobrīd tik drošā attāluma stāvošā Laimja mutes skanēja izmisīgs lūgums, bet tas neaizsniedzās līdz Eduarda ausīm, kurš skrēja cik vien spēka, lai nokļūtu nometnē pie saviem pokemoniem, vēloties patverties aiz viņu platajām mugurām.
Eduards nokļuva pie savas telts, bet Ursarings turpat elsoja pie pakauša, neļaujot atraisīt auduma mājas durvis. Puisis aizsteidzās slēpties otrpus telts, bet uz lēta alumīnija stieņiem uzslietais audums nebija gana izturīgs pret lāča spēcīgajām rokām, nagiem un velmes izlauzties cauri.
Kamēr Eduards darīja visu iespējamo, lai patvertos no lāča dusmu izvirduma, Adrians jau nonāca nometnes pievārtē. Viņam līdzās stāvēja Hitmončens, drošu stāju, augstu paceltiem boksa cimdiem un augstu motivāciju savaldīt zvēru.
-Ursaring- Adrians uzkliedza savam pokemonam, kurš stāvēja jau pie zemes guļošā Eduarda -tu biji tik mīļš lācēns, nedrīkst darīt citiem ļaunu- viņam tikpat strikti piebalsoja arī Hitmončens.
Par brīnumu lācis apstājās un pagriezās pret savu treneri un veltīja visskaļāko un briesmīgāko rēcienu, kādu četrotne dzirdējusi. Ursarings lēniem soļiem čāpoja Adriana virzienā, uz mirkli izlikās, ka pie viņa sirdsapziņas klauvējusi kauna izjūta.
Šī sajūta izbeidzās mirklī, kad viņš uzbruka Adrianam, nogrūžot puisi zemē. Par laimi Hitmončens metās aizstāvēt savu treneri un ātri pievārēja lāci, nogurdinot ar sistemātiskiem un spēcīgiem sitieniem ar dūrēm. Cīņas pokemons kļuva par varoni, saņemot pelnītas uzslavas par savu lielisko darbu.
Lācis tika atsaukts, pēdējam no viņa redzot novārgušo acu baltumus. Par lielu nožēlu Adrianam, šis treniņš beidzies ar lielu fiasko, taču sniedza tik nepieciešamo apstiprinājumu šaubām, kas radās Cēsu pilsētas zāles cīņā pret Džiovanni.
-Retos gadījumos pokemonam piedzīvojot evolūciju, viņš zaudē saikni ar savu treneri un kopā ar personības izmainīšanos, vairs nenotiek pakļaušanās trenera dotajām pavēlēm- Laimis ar mazām pārsacīšanās reizēm, izlasīja tikko internetā atrasto informāciju -vienīgais veids kā atgūt zaudēto saikni ir kopīgs pārdzīvojums vai treniņu laikā-
-Jūsu nākamā treniņa laikā atradīšos kilometriem tālu- Eduards sapīcis centās salasīt saplosītās telts gabalus.
