Garais ceļš nonāk finiša taisnē, kad mērķis sasniegts, brīdis, kad nu jādodas tik uz priekšu un viss atkatīgs no paša !
Jau nākamajā dienā pēc drafta vakara Gundars Rode nokļuva savas jaunās komandas mājas spēļu arēnas priekšā. Vispirms acīs dūrās milzīgie burti ar arēnas nosaukumu Ledus pils, balti zilā krāsa vēl nebija nožuvusi, jaunceltnes smārdam vēl bakstot degunu. Sienas sniegotie baltas, ne kripatiņas melnuma, kas sabojātu perfektumu, kas ciešā apskāvienā apņēma pili.
Pirmais iespaids, kas gūts ar smalko un nevainojamo arēnu tika paslaucīts zem paklājiņa, kad tika ieraudzīts kluba birojs. Nedaudz tālāk atradās daudz noplukušāka, vienstāva ēka ar Sniegputeņu uzrakstu virs terases jumta, kas izveidoja ēnu virs atvērtajām ieejas durvīm. Nedaudz pa labi atradās apaļš galdiņš ar ziliem plastmasas krēsliem, neviļus atgādinot vasaras āra ēdnīcu. Virs lēzenā jumta slejās dīvains veidojums, maza otrā stāva telpa, to logi aizsisti ar maziem dēlīšiem, no kuriem daži jau padevušies laika zobam.
Gundaram tik teikts, ka jādodas šajā ēkā, kur viņu jau gaidīs kluba īpašnieks. Ar nelielu bijību, kas kombinēja satraukumu, izzinošu ziņkārību un milzīgu velmi spēlēt basketbolu, Gundars pārkāpa pār noplukušo slieksni un nokļuva biroja telpās. Divi milzīgie logi uz āru, flīžu noklātā grīda un telpas atmosfēra vēl vairāk atgādināja, ka šī ēka pirms laika kalpojusi par kafejnīcu.
-Gundars Rode?- no telpas aizmugures iznira uzvalkā tērpts blonds vīrietis ar satriecošu smaidu, īsi ataugušiem bārdas rugājiem un patīkamu balsi -man teica, ka tu esi labāks par vairumu sava vecuma puišiem-
-Man vairāk patiktu domāt, ka esmu labākais- Gundars atteica.
Viesim lūdza apsēsties uz viena no trim mīkstajiem krēsliem, kuri novietoti pretim smagnējam rakstāmgaldam ar koka grebumiem Sniegputeņu logotipa formā. Tas bija apkrauts ar papīru kalniem, kurus Rūdis nokrāmēja pirms apsēdās uz sava tumši zaļā grozām krēsla, jo citādāk sarunu partneris palika nesaskatāms.
-Tevī redzu mūsu komandas nākotni, kopā ar Apolinārio Sartori- viens no diviem komandas leģionāriem -Emīlu Ferdu un Raimondu Diebeli veidosiet jauno kustību, kas reiz vedīs Sniegputeņus uz laimīgo zemi, Virslīgu-
Rūdis Sniegs runāja gari un plaši, bārstot banālākos ģenerālmenedžera tekstiņus, visu ko, Gundara ausis vēlējās redzēt. Tas viņā raisīja divejādas sajūtas, vienā aizas pusē bija pacilātība, ka viņš tiek uztverts gluži kā Dievs, bet aiz tā slēpās atbildības sajūta, kas viņu vēlāk grauza, īpaši pēc zaudētajām spēlēm.
Līguma parakstīšana beidzās ar kopīgu pašbildi, kas kā vēl viens paraksts zem juridiskajām muļķībām uzlika zīmogu par darījuma noslēgšanu. Tikpat glaimojoši vārdi sekoja atvadoties, tai ievelkoties daudz garākai kā puisis būtu vēlējies. Par to ļaunu prātu turēt nedrīkstēja, ne tāpēc, ka sirds krūtīs auļoja kā mežonīgs mustangs prērijā, bet par sapņu piepildīšanu. Gundars Rode bija kļuvis par pilntiesīgu Sniegputeņu komandas spēlētāju, cik daudz sasniegts ar mērķtiecību, smagu darbu un neatlaidību.
