Jūs vienmēr man jautājat,kā es varu tik daudz gulēt,tā taču visu dzīvi var nogulēt.Jā,var.Jā,es gribētu,kaut būtu lielāko daļu nogulējusi.Man vajadzēja gulēt,naktīs,kuras pavadīju skatoties telefona ekrānā un gaidot sms no cilvēkiem,kurus kaut nu būtu nogulējusi un palaidusi garām. Man vajadzēja aizgulēties un neaizbraukt uz tām pāris ballītēm jaunības gados,lai pasaudzētu savu sirdi no skumjiem plankumiem,kas nu viņā ir iespiedušies pārāk dziļi,lai tos jebkad vairs iztīrītu. Man nevajadzēja likt modinātājus,lai paspētu uz autobusiem,kuri mani neveda pretī panākumiem. Man vajadzēja gulēt un nokavēt brīžus,kuri manī ir atstājuši panikas lēkmes,ar kurām nespēju pati saviem spēkiem tikt galā. Man vajadzēja nogulēt vienpusējas draudzības,kurām jau pašā sākumā derīguma termiņš,zināju,ka nav no tiem svaigākajiem. Man nevajadzēja pamosties uz palīgā saucieniem no citiem,zinot to,ka kad saukšu es,neviens no viņiem necelsies. Tik daudz,ko es būtu varējusi nogulēt...
Vienīgi tagad,kad vīrs man saka,lai es vēl neguļu,es visiem spēkiem cenšos to nedarīt.Vien tagad man ir tiešām bailes nogulēt tik daudz. Laiks skrien,to noturēt nevar. Ar katru gadu laiks skrien par vienu kilometru ātrāk nekā iepriekšējā gadā. Ja agrāk starp Ziemassvētkiem un Jāņiem bija vēl Lieldienas pa vidu,tad nu jau pāris gadus vairs to nav. Ir tikai vasara – ziema- vasara-ziema un kaut kur tam visam pa vidu mazliet laimes. Es negribu to mazumiņu nogulēt. To ne.
