Savā ceļojumā iepazinies ar jaunām paziņām, mūsu varonim neizdevās atstāt iecerēto pirmo iespaidu. Par nelaimi šiem nejauši satiktajiem suņu attālajiem radiniekiem prātā bija pavisam nelāgas ieceres. Iepriekšējā daļa beidzās ar melnā rotveilera izmisīgu skrējienu vilka vadoņa virzienā un negaidītas spožas gaismas uzplaiksnījuma.
Spožā gaisma apžilbināja visus klātesošos, uz vairākām minūtēm acu priekšā paliekot vien baltai gaismai. Pirmais kaut nedaudz redzi atguva sunītis, kurš blāvi manīja nekustīgi zemē guļošu vilku vadoni un aiz viņa redzi meklējošus četrus vilkus. Viņi bakstīja savu degunu viens pie otra, nobijušies murminot lūgsnas ar solījumiem laboties un kļūt labākiem par tiem, kas bijuši iepriekšējā dienā.
Gaisā bija jūtama spēcīga deguma smaka, bet to novērtēt sunītim nepavisam nenesās prāts. Tur pat līdzās tika novietots fakts, ka kaut kas no debesīm viņam pagaidām palīdzējis izkļūt no vilku zobiem. Vien domās veltot vienu mazu pateicības vārdu, viņš lavījās gar kraujas malu prom no pārējiem vilkiem, kamēr tie vēl centās acīm atkal pareizi likt strādāt.
-Viņš pievārējis Virsaiti- melnais vilks pārskaities iesaucās un sažmiegtām uzacīm meklēja pāri darītāju -mums viņš jāpārmāca-
-Ja viņš tik viegli pievārēja stiprāko no mums, ko viņš varētu izdarīt ar mums?- loģiski sprieda cits pelēcis, iežmiedzis asti starp pakaļkājām un lēnām atkāpās -es vēl negribu kļūt par barību citiem, neesmu vēl nodzīvojis pietiekami ilgi, lai pasaulei atņemtu savu skaistumu- viņš pagriezās un ieskrēja mežā.
Pirmajam vilkam līdzās devās vēl trīs, bet melnais cieši noskatījās uz suni. Pretim vilkiem viņš stāvēja neparasti drosmīgi un stalti, it kā grasītos vēlreiz skriet virsū plēsējiem, kuri pat nenojauta, ka vilkiem vadoni atņēma gaismas stars no debesīm, ne melnais rotveilers.
Kopš šī brīža mežā aizsākās leģenda par melnu briesmoni, kurš stiprāks par pieciem vilkiem un, kuram pretim stāties nevajadzētu nevienam, kurš vēlētos sagaidīt nākamo dienu. Lai arī šis stāsts no citu mutēm izklausās iespaidīgāks kā patiesībā, tā galvenais varonis nekad to dzirdot nav labojis, ļaujot tam pilnveidoties un augt.
Par mata tiesu izsprucis no nepatikšanām, sunītis turpināja savu ceļu lejup gar upi, cerot atrast kādu draudzīgu seju. Puses dienas gājiens viņu aizveda līdz kādam ciematam, kā vēlāk uzzinot, par Skaistleju dēvētu.
Klīdis pa ieliņām, vairoties no divkājaino acīm, viņš centās atrast ādu ēdiena palieku, laime uzsmaidīja pie kādas koka mājiņas, kur zemē atradās gards cepumiņš. Tas no jauna lika novērtēt šī kulinārijas brīnumu. Pašsaprotami, ka to notiesājot, vēders bezkaunīgi taujāja pēc nākamā, taču nekur netika manīts notiesātā cepuma brālis.
Šī mazā pauze padarīja suņuku neuzmanīgu, ļaujot viņam pielavīties trīs bērnu grupiņai. Deviņgadīga meitene, divās bizēs sapītiem brūniem matiem un koši dzeltenu krekliņu ar jauku saulītes zīmējumu uz tās. Aiz viņas stāvēja divi puiši, vienam zaļš krekls ar meža zīmējumu, otram zils ar baltu putnu.
-Skaists suņuks- iesaucās meitene, viņas mati plīvoja spēcīgajās vēja brāzmās, kurām sitoties pret purniņu, pārņēma satraukuma trīsas -kam viņš pieder?- viņa noglaudīja sunīša galvu.
Viņam degunā iesitās salda smarža, sākumā nevarēja noteikt no kurienes tā tuvojās, bet pēcāk kļuva skaidrs. Aiz puiša, kuru citi sauca Pētera vārdā, atradās kūka, viņš to turēja aiz muguras, lai slēptu no sunīša actiņām.
-Izskatās noguris- trešais bērns, nedaudz nedroši, ar zināmu bijību spēra soli uz priekšu. Iesākumā tas satrauca sunīti, bet viņš uzticējās sākuma instinktiem, ka neviens no šiem divkājiem, nenodarīs viņam pāri -Rūdis- Jāzeps, kā viņu dēvēja citi, aplūkoja tumši sarkanu siksniņu ar metāla plāksnē iegravētu vārdu.
Sunīša deguns tomēr neļāva rotveileram nosēdēt mierā un lika kājām piecelties un apiet Pēteri, lai lūdzošām acīm atprasītu gardo kūku. Vēlāk Rūdis baudīja neskaitāmas Kūkas tantes gatavotos gardumus, bet pirmā reize garšas kārpiņām palika mūžīgā atmiņā.
Pēc maza laiciņa savu skanējumu uzsāka skaļa mūzika, tā nāca no ciemata centrālā laukuma, sākoties ikgadējam ugunskura dedzināšanas tradīcijai. Šīs vietas iedzīvotāji ar lielāko prieku izdzīvoja katrus svētkus, īpaši šos, iespējams, latviskākos svētkus. Šī bija pirmā reize, kad Rūdis redzēja Jāņu ugunskuru. Kaut arī no attāluma un slēpjoties no ciemata iedzīvotāju vērīgajām acīm, viņš aprada ar sajūtu, ka vismaz pagaidām šīs būs viņa mājas.
