Pirms nedēļas norisinājās saspringta cīņa par kārtējo žetonu, šoreiz Gulbenes pilsētā. Par laimi ceļš uz Alūksni solījās būt daudz mierīgāks, ja ne kārtējais piedzīvojums.
Ārpus Gulbenes pilsētas atrodas pamests karjers, tās malā Eduards solīja uzstādīt nometni, kamēr pārējie draugi vēl uzkavējas Pokecentrā, rūpēs par Umbreonu. Tumsas pokemons smagi cieta cīņā pret Raidornu, ka Eduardam salecās elpa, redzot cik bezpalīdzīgi lido melnais pokemons un atsitas pret sienu.
Esot Adriana vietā, Eduards nevarētu pateikt, kuru no saviem pokemoniem sūtītu cīņā pret spēcīgo degunradža un dinozaura apvienojumu. Savās domās pārcilājis nesen redzētās un piedzīvotās cīņas ainas, viņš var tikai pateikties, ka spējis uzvarēt bez savu pokemonu sāpināšanas.
Telts mietiņiem grūti padevās iespraukties cietajā zemē, tikai pēdējiem spēkiem, viņš uzcēla Laimja telti, kas bija pēdējā no četrām. To vidū kā vienmēr atstāta vieta ugunskuram, virs kura Mia vai Adrianam nāksies pagatavot ēdienu.
Pēc darba pabeigšanas, puisis varēja pakāpties nostāk un paskatīties lejup pa krauju. Pelēcīgo akmeņu lauka vidū vēl atradās sarūsējis zaļš padomju laika traktors. Tas bija sagāzies uz vienu pusi, tikai pieejot tuvāk atklājās, ka tas pazaudējis divus no četriem ratiem. Šādu tehniku Eduards nebija sen redzējis, atmiņā atplaukstot ainām no bērnības dienām laukos, kad siena laikā tika iesēdināts kabīnē, lai prasmīgi manevrētu starp siena pakām, kamēr pieaugušie tās meta traktoram piestiprinātajā lielajā piekabē.
Apstaigājis traktoru, viņš lēnā solī devās atpakaļ uz nometni, jo tuvojās laikas, kad pārējiem draugiem vajadzēja atgriezties no pokecentra. Arī viņam interesēja kā jūtas nabaga Umbreons, redzēt pokemonu ciešanas vienmēr bijusi sirdi plosoša.
Vēl pirms metāla kāpnēm, kura pirms desmit minūtēm tika izmantotas, lai nogādātu puisi lejā no kraujas, sakustējās vairāki akmeņi. Pēkšņi liela daļas kraujas labajā pusē pārtapa par akmens čūsku, ar divām melnām acīm un noapaļotu purniņu, kā arī vienu milzīgu akmens antenu uz galvas.
Eduardu pārbiedēja Onikss, jeb garākais klinšu tipa pokemons, kas sastāv no milzīgas pelēku laukakmeņu ķēdes, kas kļūst mazākas astes virzienā. Šie pokemonu ierasts ir agresīvi un bieži uzbrūk cilvēkiem, ja tos iztraucē un pārskatāmā klajumā vienīgais dzīvais radījums ir Eduards. Tas viņa kaulos iedzina vēl neredzētas bailes, radot velmi pēc iespējas ātrāk nokļūt kaut kur mežā.
Onikss saslējās it kā gatavotos uzbrukt, kamēr Eduards izmantoja senāko aizsardzības metodi, ņēma kājas pār pleciem. Diemžēl astoņus metrus garā pokemona aste viņu viegli noķēra, iesprostojos starp sevi un stāvo akmens krauju.
-Marovak, lūdzu nāc palīgā- Eduards sataustīja pokebumbu un no tās atbrīvoja savu pirmo pokemonu –zemes pikučus- trīcošā balsī puisis deva pavēli.
Zemes pikuči trāpīja Oniksam acīs, uz mirkli pokemonu padarot aklu. Laiks bija pietiekams, lai Eduards spētu izlauzties no aplenkuma un pietuvoties mežmalai, kas vēl pirms mirkļa atradās aiz Oniksa muguras.
Milzīga akmens čūska nedomāja padoties un, atbrīvojusi savu redzi, uzsāka niknu dzīšanos pakaļ gan Eduardam, gan Marovakam. Mazais zemes tipa pokemons apstājās un ar kaulu novērsa Oniksa uzmanību, kamēr pats deva zemestrīces uzbrukumu, tā pievārot Oniksu.
Skaļo trokšņu aicināti Adrians, Laimis un Mia pie Eduarda nokļuva pirms ziņkārīgajiem pilsētniekiem. Visu acu priekšā pavērās skats kā milzīga akmens čuska gulēja zemē, sanākušos vērojot ar nogurušu skatienu.
Satriektais Onikss gulēja uz zemes, varēja manīt kā viņš tver pēc elpas un laukakmeņi cilājas ikreiz, kad tiek ievilkts jauns malks gaisa. No dusmīgā un agresīvā pokemona vairs nebija ne miņas, kļuvis pavisam rāms nu viņš bija atkarīgs no Eduarda un Marovaka želsirdības.
Šis pokemons ir rets viesis Latvijā, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi gadījumi, kad tie redzēti un vēl mazāk, kad notverti. Parasti viņi mājo lielās akmeņainās vietās, kur pārtiek no akmeņiem. Gulbenes karjers bija maziņš un šeit Onikss nevarētu ilgi saukt par savu mājvietu.
Marovaks piegāja pie Oniksa un viegli noglāstīja vaigu, it kā norautu asaru. Pēc tam atgriežoties pie Eduarda, viņš raustīja bikšu staru, to pašu, kuras kabatā tika turētas tukšās pokebumbas.
-Vēlies, lai notveru šo mežoni?- Eduards neizpratnē jautāja savam pokemonam, kurš piekrītoši pamāja ar galvu.
Pēc nelielas nopūta, Eduards izņēma no kabatas pokebumbu un meta Oniksa virzienā. Tā sevī iesūca astoņus metrus garo čusku un nokrita uz zemes. Pāris reizes noraustījusies, tā apstājās, pavēstot, ka sagūstījusi pokemonu. Puisis neticēja savām acīm, viņš bija notvēris Oniksu, vienu no saviem sapņu pokemoniem.
To visu no augšas noskatījās viņa draugi un vēl grupiņa sanākušo pilsētnieku, kuri veltīja skaļus aplausus un ovācijas. Drīz vien sociālos tīklus pildīja video ar Edurdu, Marovaku un Oniksu, pasaulei paziņojot par vēl vienu sagūstītu savvaļa pokemonu.
-Neticami- Adrians noteica ar zināmu skaudības piešprici, kad Eduars bija nonācis kraujas augšā–atliek vien mirkli aizgriezties un tu notver gigantisku čūsku-
-Kā jūtas Umbreons?- Eduards sasita plaukstu ar Adrianu.
-Pēc pāris dienām viss būs labi un varēs atgriezties cīņas laukumā, tikai izbīlis un vairāki sasitumi, pagaidām mierīgāks režīms- Adrians neprecīzi citēja māsiņas vārdus, draugam pasniedzot ziņu galvenos vilcienos.
Saņēmis apsveikumus gan no draugiem, gan sanākušajiem pilsētniekiem, Eduarda vaigi kļuva sārtāki par rudens āboliem. Kā Onikss palīdzēs viņam ceļā pēc pēdējā žetona, uzzināsim jau pēc nedēļas.
