Suņiem bija ievērojami mazāka iespēja tuvoties bļodai gandrīz negatīvā stāvoklī, sajūtot stresa stāvoklī esošu svešinieka smaržu, nekā tad, ja tie bija pakļauti atslābinoša svešinieka vai tukšas drānas smaržai.
Stresa smaka izrādījās mazāk atturoša, kad bļoda bija vidējā vai gandrīz pozitīvā stāvoklī, taču kopā ar novietojumu netālu no negatīvās zonas ar smaku acīmredzot pietika, lai mazinātu viņu cerības.
Šķiet, ka tā pati gandrīz negatīvā bļodas atrašanās vieta tik ļoti neatturēja suņus, kad tie nebija pakļauti stresa smakai. Tas liek domāt, ka suņi ņēma vērā apkārtējās vides smakas un bļodas stāvokli, lai novērtētu barības atrašanas iespējamību.
"Tie, kas strādā ar suņiem, bieži apraksta stresu, kas virzās pa pavadu, taču mēs esam parādījuši, ka tas var pārvietoties arī pa gaisu," saka Rūnija.
Suņu vājā reakcija, kas pakļauta cilvēka stresa smakai, tiek kvalificēta kā pesimisms un liecina par negatīvu emocionālo stāvokli. Tas var būt adaptīvs, iespējams, palīdzot suņiem ietaupīt resursus vai izvairīties no neapmierinātības.
Liela daļa šīs dinamikas joprojām ir slikti izprotama, un būs jāveic vairāk pētījumu, lai noskaidrotu, kā tieši mūsu smakas ietekmē to, kā suņi jūtas un mācās. Un, ņemot vērā suņu lielo nozīmi cilvēkiem visā pasaulē — kā līdzstrādniekiem, partneriem un draugiem — būtu saprātīgi sekot norādēm, kas varētu stiprināt mūsu saikni.
"Izpratne par to, kā cilvēka stress ietekmē suņu labsajūtu, ir svarīgs apsvērums suņiem audzētavās," saka Rūnija, "un apmācot suņus pavadoņus un suņus darba lomām, piemēram, suņiem palīgiem."
