Antarktīdas ūdeņos pirms vairākiem gadu desmitiem cilvēki izdzirdēja dīvainu skaņu: atkārtotu troksni, kas izklausījās pēc pīles, ja vien pīle būtu bijusi milzu krakens. Gados pēc pirmā ziņojuma par tā saukto bio-pīli 1960. gadā zinātniekiem to bija grūti izskaidrot.
Mums joprojām nav pilnīgas atbildes, taču jauns darbs, kas analizē bio-pīles skaņas, liecina, ka neatkarīgi no tā, kas to rada, notiek saruna.
"Mēs atklājām, ka dažādās okeāna vietās parasti bija vairāki dažādi runātāji, un tie visi rada šīs skaņas," saka okeāna zinātnieks Ross Čepmens no Viktorijas universitātes Kanādā. "Visapbrīnojamākais bija tas, ka, tad, kad viens runātājs runāja, pārējie klusēja, it kā viņi klausītos. Tad pirmais runātājs pārtrauca runāt un klausījās citu atbildes."
Čepmens iepazīstināja ar savas komandas darbu Amerikas Akustiskās biedrības 187. sanāksmē.
Okeāni ir ļoti lieli un ļoti dziļi un cilvēkiem ir ļoti grūti tos izpētīt. Bieži tiek teikts, ka mēs zinām vairāk par Marsu nekā par jūras dibenu. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka tur lejā slēpjas lietas, kuras mēs neesam redzējuši, un dzīvnieku uzvedība, ko mēs nevaram identificēt.
Bio-pīle vispirms tika reģistrēts Antarktikas ūdeņos un vēlāk pie Austrālijas rietumu krasta. Atbilde beidzot tika saņemta 2014. gadā: izmantojot tagus, kas fiksēja viņu uzvedību, zinātnieki varēja saistīt skaņu ar Antarktikas ūdeļu vaļiem (Balaenoptera bonaerensis). Vaļi radīja skaņas, kas bija līdzīgas bio-pīles skaņas ierakstiem.
Lieta atrisināta? Ne gluži, saka Čepmens. Līdzīgas skaņas, kas ierakstītas citos okeānos ap Austrāliju un Jaunzēlandi, nav saistītas ar dzīvnieku novērojumiem, kas nozīmē, ka tas varētu būt kāds cits vaļveidīgais, kas rada bio-pīlei līdzīgus troksņus.
Čepmens ir pētījis dienvidu okeāna skaņu ainavu kopš 1980. gadiem, kad ieraksti atklāja, ka bio-pīle vai tā augstākas frekvences brālēns bio-zoss ir dzirdams visā Austrālijā un Jaunzēlandē. Viņš un viņa kolēģi noteica, ka skaņai ir jānāk no dzīvnieka.
"Skaņa bija tik tik bieži atkrārtota, ka mēs sākumā nevarējām noticēt, ka tā ir bioloģiska," viņš skaidro. "Jums jāsaprot, ka šāda veida okeānu trokšņa izpēte tajos laikos bija sākumstadijā. Kā izrādījās, mēs katru dienu uzzinājām kaut ko jaunu par skaņu okeānā, iedziļinoties datos - tas bija patiešām aizraujošs laiks mums."
Pat ja skaņu vienmēr rada Antarktikas ūdeļu vaļi, tur joprojām ir noslēpums. Mēs nezinām to mērķi. Taču Čepmens ir samērā pārliecināts, ka viņa un viņa komandas analizēto ierakstu raksturs ir tāds kā saruna.
Lai gan arī šīs sarunas mērķis ir noslēpums.
"Manā prātā tas vienmēr ir bijis neatbildēts jautājums," saka Čepmens. "Varbūt viņi runāja par vakariņām, varbūt vecāki runāja ar bērniem, vai varbūt viņi vienkārši komentēja to trako kuģi, kas turpināja braukt turp un atpakaļ, velkot aiz sevis garo auklu."
Varbūt turpmākie pētījumi to atklās.
